Pēdējais orks

— Mēs nemācējām viņas nosargāt, — viņš teica. — To ir grūti iz­skaidrot. Zinu, ka mums būtu vajadzējis viņas nosargāt vai arī pašiem mirt, cīnoties par viņu neaizskaramību… Bet… redzi… mēs neko tādu nebijām gaidījuši. Mums jau nebija ne sargkareivju, ne signālragu vai ugunskuru. Mums nebija nekā, un viņi piepeši uzklupa kā… kā vilki naktī. Iekams mēs apjēdzām, kas īsti notiek, puse no mums jau bija mirusi, bet otra puse nožēloja, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Jā, tā tas notika. Puse bija pagalam, un otra puse ilgojās pēc nāves… Un tad notika tas, kas parasti notiek šādos gadījumos. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, piecēlās no dub­ļiem un nosprieda, ka turpinās dzīvot. Mēs nodzēsām ugunsgrēkus, ap­glabājām mirušos, pārsējām dzīvo ievainojumus un nolēmām mūžīgi izlikties, ka nekas nav noticis. Es apglabāju arī savu tēvu un zvērēju, ka ienīdīšu un iznīcināšu ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis. Tika nolemts, ka sievietes, kuras pēc trim gadalaikiem dzemdēs orku bērnus, iemetīs tos dīķī, ko lietavas bija izveidojušas pakalna pakājē, un viss tiks aizmirsts un izdzēsts. Ciema gods būs atjaunots. Bet viņa tā negribēja. Tava māte. Viņa tā negribēja. Viņa teica, ka tu esot bērns. Vienkārši bērns. Visi jaundzimušie raudot vienādi. Viņa teica, ka cil­vēku gods pastāv vienīgi tad, ja bērnus nenogalina. Nekad. Citādi mēs paši būšot orki. Un tad viņu padzina. Un es, kas biju zvērējis ienīst un iznīcināt ikvienu būtni, kuras dzīslās tecēs orku asinis, es… sapratu, ka šķirti no viņas… un no tevis… mana dzīve būtu tikai bezjēdzīgi dubļi. Es lūdzu, lai viņa man atļauj kļūt par viņas vīru un tavu tēvu. Viņa negribēja, jo viņas seja bija apdedzināta un klēpis piesmiets, bet es viņai teicu… es viņai teicu… tā bija smaga saruna, bet es jau iepriekš biju sa­gatavojies, es viņai teicu, ka gribētu būt bagāts, spēcīgs un skaists, gri­bētu būt ķēniņš, lai varētu nolikt viņai pie kājām savu ķēniņvalsti, teicu, ka gribētu būt vismaz zaglis, lai prastu sagādāt kaut ko, lai varētu rem­dēt viņas un bērna izsalkumu, taču es nebiju nekas un neviens un viņai varēju piedāvāt tikai pats sevi — nabagu, kuram vairs nepieder itin nekas un kurš klejo pa dubļu jūru. Teicu viņai, ka kopā nakts nebūtu .tik auksta un gaisma uzaustu mazliet agrāk, bet, palikušus pa vienam, pasaule mūs drīz vien nospiedīs un, pat tad, ja neviens netērēs laiku, lai mūs nogalinātu, mūsu pašu bēdas mums aizžņaugs elpu vēl pirms jau­nas dienas iestāšanās. Mēs neko neiespējām pret orkiem, tomēr vismaz varējām padarīt gluži veltīgas viņu pūles mūs iznīcināt, un to mēs va­rējām, palikdami dzīvi viņiem par spīti.

Es gribēju, lai viņa kļūst mana sieva, lai es varētu mīlēt viņu vairāk par visu. Viņas seja atkal būtu neskarta un klēpis nepiesmiets, jo tādi tie bija manās acīs un tādi tie kļūtu arī viņai pašai. Orki, kas bija no­galinājuši mūsu ļaudis un ielauzušies viņas klēpī, būtu vairs tikai jucek­līgs sapnis, kas rādījies vējainā naktī. Un bērns, kas piedzimis pēc orku iebrukuma, tik un tā būtu mūsu pirmdzimtais, un mīlestība, ko mēs viņam dāvātu, uz visiem laikiem iznīcību un naidu noslīcinātu dubļos, kur ir īstā vieta visam liekajam.

Vecais vīrs apklusa. Atkal ilgi valdīja klusums. Arī uguns pavardā bija izdzisusi. Rankstrails gandrīz vai neuzdrošinājās elpot. Sacēlās vējš. Nobūkšķēja mājas durvis. Vecais vīrs nodrebēja. Rankstrails piecēlās, aizvēra durvis, aplika tēvam ap pleciem savu apmetni, un tumsā viņam uz krūtīm iezaigojās zelta rota — pilsētas virspavēlnieka zīmotnes; tad viņš no jauna iededza pavardā uguni. Liesmas atkal izgaismoja istabu. Tumšās ēnas pazuda.

Vecais lūkojās uz savu dēlu.

—   Esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu, — viņš beidzot teica un tad atkārtoja to vēlreiz.

Rankstrails pamāja. Viņam šķita, ka viņš bijis nokāpis peklē un tikko no turienes atgriezies. Nolādēto, mokošo šaubu indīgo tārpu, kurš visu mūžu bija grauzis viņa domas un kuru viņš vienmēr bija centies iedzīt kādā dziļākā prāta nostūrī, kas būtu pietiekami tumšs, lai tur paslēpto varētu mānīgi uzskatīt par aizmirstu, vairs nevarēja ne paslēpt, ne pa­dzīt. Tagad patiesība stāvēja viņa acu priekšā kā briesmonis, kurš ilgi meklēts, no kura ilgi bēgts un kurš beidzot sastapts. Rankstrails ieskatī­jās sava tēva acīs, un paša ēnu briesmonis pagaisa uz visiem laikiem reizē ar rēgainām atmiņām par dubļainu nakti pupiņu laukos pie pašām Zināmo zemju robežām. Viņš bija pirmdzimtais dēls vīrietim un sievie­tei, kuru mīlestība bija izrādījusies stiprāka par visu. Viņš bija viņu mī­lestības pirmdzimtais dēls. Viss pārējais noslīka dubļos, kur arī ir īstā vieta visam liekajam.

Pekles vārti atkal bija aizvērušies, un viņš tos nekad nevienam ne­atvērs.

Tēvs uzmeta satrauktu skatienu Rankstraila apsaitētajai rokai.

—   Tu esi ievainots? — viņš jautāja.

—   Nē, vairs ne, — Rankstrails apmulsis atbildēja.

Tēvs ar pirkstu galiem viegli aizskāra samta tērpa piedurkni un no­rādīja uz zelta krūšurotu.

—   Tu tagad esi svarīgs vīrs, — viņš noteica. — Vai tu… tu esi arī ba­gāts? — viņš bikli apvaicājās.