Pēdējais orks

—   Tu esi mans dēls, — tēvs beidzot teica. — Tu esi mans pirmdzim­tais dēls. Mans un manas sievas dēls. Tev ir viņas acis… Tu… Tu smaidi tāpat kā viņa… Tu esi mans dēls… Tu esi mūsu dēls, mūsu pirmdzimtais…

Vecā vīra balss, izrunājot pēdējās zilbes, izdzisa.

Rankstrails pamāja. Tad viņš nometās vecā vīra priekšā ceļos, maigi .saņēma viņa roku, noskūpstīja to, pielieca galvu un piekļāva pieri tēva delnai, ko aizvien neizlaida no savējām. Starp Rankstraila milzīgajām, tumšajām un stūrainajām plaukstām vecā vīra roka izskatījās bāla un smalka.

—   To es zinu, — rāmi atbildēja Rankstrails. — To es zinu, — viņš atkārtoja vēlreiz. — Es nespētu dzīvot, ja to nezinātu. Es zinu, ka esmu jūsu pirmdzimtais dēls, un šī apziņa pavadījusi katru manu soli, stipri­nājusi katru manas elpas vilcienu.

Tēva roka zem viņa kaistošās pieres bija auksta. Rankstrails juta, kā tā dreb.

Viņš palika tupam uz ceļiem, piespiedis pieri tēva delnai. Un klusēja.

—   Es jūs lūdzu, tēvs, tagad pasakiet, kas es esmu, — viņš beidzot at­kārtoja, kad pavarda uguns sāka dzist un nakts ēnas piepildīja mazo mājiņu.

Tikai tad, kad pa vaļā palikušo durvju aiļu iespīdēja pirmo zvaigžņu gaisma, tēvs atkal ierunājās.

—   Pinns Nebeidzamajām lietavām mēs dzīvojām austrumu līdzenumu pašā malā, Zināmo zemju vistālākajā Piemalē. Tas bija nabadzīgs ciems, taču galīgā trūkumā mēs nedzīvojām. Es mīlēju tavu māti un zināju, ka patīku viņai: mēs tikai gribējām sagaidīt vasaru un ražas novākšanu, lai pēc tam apprecētos. Es piepratu kokgriezēja amatu, man piederēja sešas kazas, un biju sasniedzis īsto vecumu, lai apņemtu sievu. Taču vasara nemaz neiestājās, sākās Nebeidzamās lietavas un pasauli pārplūdināja ūdens un posts. Kazas noslīka, kartupeļi sapuva. Vairs nebija nekā, lai godam nosvinētu sievas apņemšanu. Mēs uzdrošinājāmies kurnēt un žēloties, un varbūt tāpēc pekles pavēlnieki mūs sodīja: dēmoniem ne­apmierinātie nepatīk, un par katru lāstu viņi sūta sodu. Kad mums šķita, ka posts jau ir pārlieku dziļš un liktenis pret mums bijis gana netais­nīgs, piepeši uzradās orki un vērsa pret mums savu nežēlību. Es nemāku tev pateikt, no kurienes viņi uzradās. Tie bija pirmie orki, ko mēs re­dzējām: Ardvina laikos orki tika padzīti tālu aiz Zināmo zemju robežām, taču Ardvina laikos robežas bija apsargātas — tur stāvēja kareivji, slē­jās novērošanas torņi un bija sagatavoti signālugunskuri. Taču tagad robežas starp zināmo un nezināmo iezīmēja vienīgi mūsu pupiņu lauki, bet gan mūsu pupiņu lauki, gan plašās stepes, ar kurām tie robežojās, pa­zuda zem pēdu dziļas dubļu kārtas. Bads dzina orkus uz mūsu māju pusi. Viņi atrada to, kas bija palicis no mūsu pupiņām, bet ne jau to vien viņi gribēja. Mūsu sievietes… redzi… mēs ne…

Vecais vīrs aprāvās. Kādu brīdi viņš slēpa seju plaukstās, tad turpināja.