Pēdējais orks

Viņš tiem pavēstīja, ka nekavējoties jāsāk gatavoties rītdienas uzbru­kumam, lai atbrīvotu klajieni un rīsa laukus. Viņš lūdza pārbaudīt, vai visu ieroči ir kārtībā, un izdalīt strēlniekiem pietiekami daudz bultu. Tāpat Rankstrails pavēlēja, lai visi, kuru bruņas ir kaltas no metāla, aiz­stāj tās ar metāla kniedēm stiprinātiem vamžiem, kādus nēsā vieglā kavalērija, jo šādas bruņas atļauj lielāku kustību brīvību, turklāt ne­mirdz saulē un nepievilina bultas. Viņš arī pavēlēja noņemt no pīķiem orku galvas, kas rēgojās pie ieejas pilsētā, — lai tās pēc iespējas pievieno nogalināto līķiem un apglabā. Vēl Rankstrails pavēlēja ievainotos un sagūstītos orkus nenogalināt, bet gan paturēt gūstā, un visbeidzot deva rīkojumu sakopt vecos pazemes cietumus, kas atradās tieši zem pilsētas galvenā laukuma, un pārliecināties, vai tur ir pietiekami daudz tīra ūdens gūstekņu vajadzībām un pārsēju ievainoto apkopšanai.

Iestājās klusums, kas bija ciets un drūms kā zobena asmens.

Jaunākais no Rankstraila vietniekiem, gara auguma vīrs biezu un kuplu brūnu bārdu, pievērsa viņam savu tēraudzilo acu skatienu, kurā mirdzēja vilšanās un aizvainojums.

—   Orki nogalināja manu ģimeni, mans kungs, — viņš beidzot teica. — Viens no maniem dēliem tagad vientuļš klīst pa Nāves valstību, viņš tur ieradās pirms manis, lai arī bija tikai mazs bērns. Orki nodedzi­nāja manu māju. Ikreiz, kad aizveru acis, es atkal dzirdu kliedzienus, kas skanēja no liesmām, un es zinu, ka neviens cilvēks nevar dzīvot tik ilgi, lai šādus kliedzienus spētu aizmirst.

Rankstrails ilgi skatījās uz vīrieti klusēdams. Likās, viņš meklē īstos vārdus. Beidzot tie bija atrasti:

—   Domāju, ka nevienas sāpes nav salīdzināmas ar tām, kas plosa māti un tēvu, kas spiesti noraudzīties, kā viņu bērns viņus apsteidz, šķērso­dams Nāves vārtus. Un esmu redzējis, ko orki ir nodarījuši maniem ļau­dīm, manai ģimenei. Tāpēc atļaujiet man runāt ar jums kā ar savu brāli. — Kapteinis uz brīdi aprāvās, ievilka elpu un turpināja. — Tavas sāpes ir arī manējās, — viņš vīrietim teica. —Ja manu dzīvību varētu iemainīt tā, lai tavs dēls atkal būtu dzīvs, es zvēru, ka savu dzīvību netaupītu. Ja manu roku varētu iemainīt tā, lai tavas sāpes gūtu mierinājumu, es zvēru, ka nevilcinādamies nocirstu sev delnu. Tavs dēls Nāves valstībā nav vientuļš, jo tur viņu sagaidīja un mierināja mūsu senči, un tad, kad arī mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņu atkal satiksim — viņš mūs gai­dīs bezgalīgās pļavās zem neizmērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz, arī saulei spīdot. Es pavēlēšu, lai viņa nāves gadadienā tai vietā, kur viņa dzīve aprāvās, tiek iedegtas lāpas un nolikti ziedi, jo vislielākais ne­gods ir zaudēt atmiņas par sāpēm. Bet tagad es pavēlu sagatavot pieklājī­gas kapavietas nogalinātajiem orkiem. Un pavēlu sagatavot telpas un labu dzeramo ūdeni tiem orkiem, kurus mēs saņemsim gūstā.

—    Mans kungs, — teica vecākais no abiem vietniekiem, nedaudz sakumpis vīrs iesirmu bārdu, — tie taču ir orki.

—   Toties mēs neesam, — atbildēja Rankstrails.

Divdesmit astotā nodaļa

Rankstrails sēdēja uz nocietinājumu parapeta. Ziedēja ložņājošie jasmīni, un to smarža bija piepildījusi vasaras beigu nakti ar vienlaikus asu un maigu saldmi. Tālumā virs Daligaras biezēja smagi mākoņi, un varēja cerēt, ka lietus beidzot padzīs sausumu, taču debesis virs Varilas pagaidām bija skaidras.

Rankstrails bija nolēmis te sēdēt un gaidīt, līdz nakts paies.

Līdz ar jaunu dienu viņš dosies izšķirošajā uzbrukumā un atkaros Varilas klajieni, kura kopš aizlaikiem piederējusi cilvēku ciltij.

Aizmigt viņam vienalga neizdotos, nebija vērts pat mēģināt.

Sāpes, kas bija izskanējušas viņa vietnieka stāstā, un viss, ko bija stās­tījis tēvs, Rankstraila dvēselē lidinājās kā neprātīgu kraukļu pulks.

Rankstrails zināja, ka varilieši gatavojas ievēlēt viņu par ķēniņu, — arī tas, kā ļaudis viņu ielās sveicināja, bija tam nepārprotams aplieci­nājums. Un viņš nodomāja, ka droši vien ieies vēsturē kā Rankstrails Vientuļnieks. Viņš nespēja iedomāties, ka spētu kādreiz atrast tik daudz drosmes, lai piedāvātu savas asinis jaunas dzimtas dibināšanai. Pekles vārti atkal bija aizvērušies, un viņš tos nekad nevienam neatvērs. Viņš dzīvos viens un nomirs viens. Savu pienākumu viņš izpildīs līdz galam, lai nevienam un nekad nevajadzētu par viņu kaunēties. Bet pēcteču viņam nekad nebūs. Šai pilsētai viņš būs taisnīgs un vientuļš valdnieks. Tas būs viņa gods.

Rankstrails domāja par kāzu kleitu, ko viņa māte bija uzšuvusi, taču nebija paguvusi uzvilkt. Viņa to bija atstājusi mantojumā savai meitai, taču daži nodevīgi diedziņi, kas bija izņemti cauri gan priekšpuses, gan mugurpuses audumam, apliecināja, ka ģimenes mantu lādē šis tērps noglabāts nekad nevalkāts.

Rankstrails atcerējās, kā, gulēdama nāves gultā, māte bija piesau­kuši viņu sev klāt un teikusi, ka lepojas, ka viņš ir tās dēls.