Pēdējais orks

Rite redzēja Jaunā Mēness pakalnus, ziedošu magoņu un irbuleņu pilnus, un tiem pāri pletās milzīgi pūķa spārni, kuru zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti, un starp šiem spārniem viņa ieraudzīja kareivjus, kas pūķi bija nogalinājuši un saņē­muši piedošanu, jo viņi nebija tā rīkojušies, lai iznīcinātu, bet gan vē­lēdamies glābt, — ja viņi nebūtu raidījuši savas bultas, pasauli nekad nebūtu ieraudzījusi meitene, kas tagad nesa pūķa vārdu. Rite redzēja rokas, kam vairs netrūka pirkstu, — tās slīdēja pa pūķa mīksto muguru, un Rite saprata, ka pūķis un kareivji, kam nebija laimējies redzēt pie­dzimstam savus bērnus, tagad cits citu mierina, uzskaitot izglābto bērnu vārdus. Viņa redzēja, kā vējā skrien Jastrins, viņa redzēja Jorša smaidu. Viņa pazina klusu gara auguma vīni — tas bija pirmais no kareivjiem, kas bija kritis, cīnoties viņas vadībā, un tam aiz muguras Rite saskatīja visus pārējos. Viņa redzēja garu, bagātīgi klātu galdu, kas bija pārsegts gan smalkiem, gan vienkāršiem galdautiem, un pazina Ķēniņu pils veco namzini, kurš līksms un aizelsies nesa arvien jaunus traukus, rīkodams vietu bezgalīgām dzīrēm, kuru dalībniekiem vairs nekad nebūs jācieš bads, — un galdā tika celti gan smalki pildītu fazānu cepeši, gan vien­kāršas sutinātas cūkas ribiņas ar pupām, un netrūka arī medū karamelizētu sikspārņu un pīniju riekstiņiem pildītu žurku, kas bija remdējušas aplenkto daligariešu izsalkumu. Vieglas rīta miglas ieskautus, Rite ieraudzīja arī savu tēvu un māti… Un tālumā nomaļus no citiem viņa ieraudzīja arī orkus, kurus bija pavēlējusi apglabāt. Pēdējo viņa ierau­dzīja Arniola ēnu, jo arī viņš taču reiz bija bijis bērns un gan jau arī vi­ņam bija savs stāsts, ko izstāstīt.

Miljonu miljoni sīku lietus lāsīšu atrāvās no zemajiem mākoņiem, kas jau vairākas dienas blīvējās virs pilsētas, un beidzot krita pār Dali­garu, piepildot akas un peļķes, atbrīvojot no smacīgās tveices, aizskalo­jot projām putekļus un asinis — Jastrina asinis, Lizentraila asinis, visu nogalināto un ievainoto asinis, visās vietās, kur asinis tika izlietas, — lietus tās nomazgāja, lai par mirušajiem atgādinātu tikai tīras un skumjas atmiņas. Lāsītes satecēja kopā sīkās straumītēs un urdziņās, tās ritēja lejup pa jumtiem un akmens kāpnēm, nomazgājot nost Arniola un orku asinis; tās nomazgāja arī pīķus, uz kuriem vēl nesen bija uzspraustas no­cirstās ienaidnieku galvas, bet kuri tagad noderēs par atbalstu pupu dēstiem. Lietus lāses aizskaloja projām asinis, ko ilgajos netaisnības ga­dos bija izlējuši bendes, un tās aizskaloja projām arī kaunu un negodu, kas nospieda tos, kuri bija skatījušies un nebija uzdrošinājušies iejaukties.

Tad lietus savienojās ar zemi, lai zāle atkal zaļotu, lai vīnogulāji at­spirgtu un lepni briedinātu ķekarus tīrā un spirgtā gaisā, lai kāposti briedinātu stingras, baltas galviņas. Un tomātu sārtie sāni, kas sausumā bija kļuvuši gluži krunkaini, atkal izlīdzinājās.

Divdesmit septītā nodaļa

Rankstrails, jaunais Daligaras Kapteinis, Orku Uzvarētājs, Varilas Atbrīvotājs, Cilvēku Goda Atjaunotājs, tuvojās pilsētai un ieraudzīja to, kad pēdējā pēcpusdienas saule spīdēja pār maigi zaļajiem rīsa lau­kiem. Pie Lielajiem vārtiem viņš nokāpa no zirga un kājām iegāja Ārējā lokā, bet pievakares sārtā, slīpā gaisma apzeltīja pilsētas mūrus un man­deļu un apelsīnu kokus, kas auga pakalna nogāzēs.

Divi kareivji, kas stāvēja sardzē pie vārtiem, Rankstrailu pazina, un viņš tiem uzticēja gan savu vilku, gan zirgu — brīnišķīgu ērzeli, melnu kā kraukļa spārns, ātru kā nakts vējš.

Tālāk viņš gribēja doties viens un nepazīts. Kājām viņš devās dziļāk Ārējā loka ielās. Apmetnis slēpa viņa seju, drānas un zobenu, kas karā­jās pie sāniem. Vietumis viņam vajadzēja pārlēkt pār peļķēm un urgām, kur bērni rotaļājās kopā ar vistām un zosīm, kuru sniegbalto spārnu atspīdumi ūdenī sajaucās ar mākoņu atspulgiem.

Nocietinājumu mūru plaisās atkal zaļoja efejas, sūnas un sīku zie­diņu skupsnas. Arī mazie raibie dārziņi mūru pašā augšā jau bija atdzi­muši. Pie dienvidu sienas no akmeņiem slīpi auga savvaļas ķirsis, veco mūru plaisās tā saknes bija atradušas pietiekami daudz vietas, kur pie­ķerties, ieurbties dziļāk un augt, ziedēt, gatavināt sīkas, skābas ogas un arī atspīdēt peļķēs līdz ar mākoņiem un zosu spārniem.

Sīkas čurksles no virtuvēm satecināja savus ūdeņus peļķēs, un jau lielākas straumītes skrēja pa slīpumu uz notekrenēm, saplūda grāvjos un steidzās lejup pa pakalna nogāzēm uz dīķiem, kurus kanāli savienoja gan citu ar citu, gan ar rīsa laukiem. Šī bija ideāla dubļu un ūdens pa­saule, kurā atspīdēja debesis, — nebeidzama pilsēta, kurā barību varēja atrast neizmērojama gliemežu un varžu saime, kuras piederīgie kopš aizlaikiem mēdza pārtapt pētersīļiem un ķiplokiem aizdarītā virā, kas palīdzēja izdzīvot Ārējā loka ļaudīm.

Te skanēja dažādas balsis — tās savijās, sasaucās, aprāvās un skanēja atkal.