Pēdējais orks

Rankstrails toreiz bija sev jautāja, kāpēc gan viņa tā teikusi. Viņš prata vienīgi būt dzīvs, elpot, pieskatīt mazāko māsu un brāli, palīdzēt mazgāt veļu vai pat izmazgāt to mātes vietā, skaldīt malku, sanest ūdeni, palīdzēt tēvam un medīt gārņus, lai mājās būtu kas ēdams.

Bērnībā viņš bija zvērējis, ka dzīvos tā, lai nekad nesagādātu mātei vilšanos un viņa tiešām varētu ar savu dēlu lepoties. Šis lēmums auga arvien lielāks. Viņa tēvs un māte vienmēr varēs ar viņu lepoties.

Kad klajiene būs attīrīta, viņš izvietos sargkareivjus un signālugunis visgarām robežai, lai nezvēri vairs nekad nakts vidū nevarētu iebrukt ciemos un mājās un panākt, ka ļaudis piepeši iedalās tādos, kuri jau ir miruši, un tādos, kas nožēlo, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Vairs nekad nevienam tēvam nebūs jāapraud savi bērni, kurus nogalinājuši orki. Rankstrails paveiks savu uzdevumu un panāks, ka Cilvēku zemēs atkal pilntiesīgi valda cilvēki, bet pēc tam viņš klusi un mierīgi nomirs.

Viņš sev aiz muguras bija aizvēris pekles vārtus un vairs nekad tos nevienam neatvērs: viņš dzīvos viens un nomirs viens.

Tālumā viņš saskatīja prāvu bruņotu jātnieku pulku, kas virzījās šurp no Daligaras puses, un domās svētīja ķēniņieni Raganu, ka tā iedomā­jusies atsūtīt viņam palīgus. Tie bija viņa vecie algotņi, kas bija palikuši Daligarā, — tieši tas spēks, kāda viņam pietrūka, lai balstītu flangus un padarītu pārliecinošāku kavalērijas frontālo uzbrukumu. Rankstrails klusībā minēja, kurš gan tagad komandē šo pulku.

Viņa sirds šausmās gandrīz apstājās un uzmācās spēcīgs nelabuma vilnis, kad viņš kareivju pulka priekšgalā saskatīja jājam Austru.

Kuru katru brīdi kāds uzsteigsies te augšā, lai pavēstītu, ka no Dali­garas ieradušies papildspēki.

Jaunā diena būs tā, kurā notiks izšķirošā kauja. Un viņam atkal vaja­dzēs ik brīdi apzināties, ka Austras miesa, asinis un kauli ir kaujas laukā, ka visapkārt viņas acīm, viņas ādai un viņas matiem ņudz orku ordas.

Viņš neizpratnē sev jautāja, kāpēc gan Daligaras ķēniņiene iedomā­jusies sūtīt šurp jaunu sievieti, zinādama, ka te karš vēl nav izcīnīts līdz galam.

Rankstrails domāja par rītdien gaidāmo kauju. Varbūt, kamēr viņš cīnīsies, kāds piesteigsies, lai pavēstītu, ka Daligaras strēlnieku koman­dieris ir kritis, ka to ir ievainojušas bultas, ka no neskaitāmām brūcēm tā augumā tek asinis un sajaucas ar rīsa lauku ūdeņiem — vai ka tā sirds ir apstājusies, zobena asmens pāršķelta. Varbūt kāds atnāks un pavēstīs, ka Daligaras strēlnieku komandiera galva ir atdalīta no rumpja un uz­sprausta šķēpa galā. Vai arī viņam pavēstīs, ka jaunais Daligaras strēl­nieku komandieris, tas, kuram ir tik gari un gaiši ar sudrabu un pērlēm kopā sapīti mati, piepeši ir pazudis orku ordas pašā vidū — gluži kā sala, kas pazūd zem paisuma viļņiem.

Šīs domas Rankstrails nespēja izturēt.

Ja Rankstrails jau būtu ievēlēts par ķēniņu, viņš varbūt spētu panākt, lai Austra pilda viņa pavēles, — lai gan tomēr tas bija maz ticams, jo viņa taču komandēja citas valsts strēlnieku korpusu. Šā vai tā, bet pie ķē­niņa titula Rankstrails vēl nebija ticis, — un kaut arī bija skaidrs, ka šo titulu viņam noteikti piešķirs, tikpat skaidrs bija arī tas, ka līdz kronēša­nas dienai vēl aizritēs daudz dienu vai pat nedēļu. Pār Austru viņam nebija nekādas varas. Viņš nebija ne viņas ķēniņš, nedz arī viņas komandieris.

Un, ja viņš iedrošināsies šo patiesību aizmirst, Austra to viņam pa­steigsies atgādināt.

Varbūt vienīgi tad, ja viņš būtu tās vīrs, viņš varētu tai pavēlēt darīt ko citu, nevis vadīt strēlniekus uzbrukumā rietumu flangā. Protams. Tad gan viņš Austrai varētu pavēlēt darīt ko citu, piemēram, teikt, lai viņa kopā ar Liesmu māca Varilas sievietēm šaut ar loku. Pilsētām, kur ikviens prot sevi aizstāvēt, parasti karā veicas labāk. Nekad jau neko nevar zināt… nākamā aplenkuma laikā… lokšaušanas prasme vienmēr var dzīvē no­derēt… Karš nekad nav paredzams, tāpēc karošanu labāk uzskatīt par tādu jomu, kur piesardzība un mācīšanās nekad nevar būt lieka.

Un vēl taču bija ievainotie! Austra varētu organizēt rūpes par ievai­notajiem — par visiem ievainotajiem. Viņa to varētu darīt kopā ar citām pilsētas sievietēm — un jo vairāk Rankstrails par to domāja, jo vairāk viņam šī doma patika.

Ne tikai tāpēc, ka tā izdotos Austru noturēt pēc iespējas tālāk no orku bultām, bet arī tāpēc, ka tā būtu labāk ievainotajiem. Visiem ievainota­jiem — viņš vēlreiz nodomāja.

Visiem. Ne tikai viņiem, variliešiem. Arī… ienaidniekiem, kaut arī iedomas par to ārstēšanu šķita pilnīgs neprāts…

Rankstrailam šķita neticami, ka šī doma viņam nav ienākusi prātā agrāk. Šķita neticami, ka iepriekš neviens to nav iedomājies izdarīt. Un vēl viņš ievēroja, ka doma, kura tikai uz īsu bridi ielaista prātā, sāk augt arvien lielāka un lielāka. Sākumā tā šķiet ērmīga, bet pamazām kļūst par pārliecību, no kuras vairs nav iespējams atteikties.

Viņam viņa jāapprec.