Pēdējais orks

Rankstrails gāja gar ārējā mūru gredzena rietumu sienu, kuras pakājē bija izvietotas svaiga dzeramā ūdens, plāceņu un marcipāna tirgotāju letes, — ēdienu gatavotāji un pārdevēji atkal bija ķērušies pie darba, un gaisu pildīja maigas saldumu smaržas, sajaucoties ar asāku aromātu, kas cēlās no ogļu pannas, virs kuras grauzdējās auna zirņi.

Joprojām slēpdams seju zem apmetņa kapuces, jaunais pilsētas virs­pavēlnieks nopirka vislielāko un viskraukšķīgāko medus un sezama sēkliņu cepumu, kādu šai mazajā tirdziņā varēja atrast. Beidzot viņš ielaida zobus saldajā našķī. Viņš aizvēra acis un uz brīdi atspiedās pret sienu, jo saldmes radītā bauda bija tik spēcīga, ka viņam gandrīz sareiba galva.

Tirgus galā, notupušos pie pašiem mūriem, Rankstrails atrada arī pa­klāju tirgoni, kas šeit reiz bija ieradies no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kuru bija nopostījis viesulis un kuru senākā pagātnē, vēl pirms to bija nopostījuši plūdi, sauca par Gounnertu jeb Vēlīgo, kas bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis, sayā dīvainajā mēlē buldurēdams, stāstīja, ka varēšot atgriezties savā dzimtajā pusē, ja vien pārdošot kādu no paklājiem, — un, atgriezies savā pilsētā, šoreiz viņš to būvēšot nevis no koka un ka­mieļu ādām, bet gan no akmeņiem, ko vainagošot zili lazurīta kupoli, jo tad šo pilsētu nekas vairs nevarēšot nopostīt, un saukšot to par Samkidu jeb Neuzvaramo. Rankstrails nopirka visus tirgoņa paklājus, kas bija izausti vēja un saules krāsās, tikai palūdza, lai tirgonis pagaidām tos paglabā pie sevis, līdz Rankstrails atradīs kādu vietu, kur tos nolikt. Tad viņš devās projām, un šoreiz viņu pavadīja svētības vēlējumi, kas bija tikpat savādi un nesaprotami kā pagātnē skanējušielāsti.

Rankstrails pagāja garām slīpajam savvaļas ķirsim, kura stumbrs jo­projām bija melns no lielā ugunsgrēka liesmām, bet tā pašā virsotnē viens vienīgs zars bija paglābies no liesmu sārta, un tajā jau bija saplaukuši sīku lapiņu kušķi, zaļi kā pavasara dvēsele. Rankstrails apstājās, uzlū­koja koku un maigi pārslidināja plaukstu pār tā saplaisājušo stumbru, nosmērēdams ar kvēpiem pirkstus un linu pārsēju, ko joprojām nēsāja ap roku, lai gan ievainojums sen vairs nesāpēja.

Tēva māja bija uzbūvēta no jauna tieši tāda pati kā agrāk: tā atradās starp diviem otrā aizsargmūra gredzena kontrforsiem, kuriem vienkārši bija pievienots jumts, nedaudz greiza ceturtā siena un smalkiem kok­griezumiem rotātas durvis. No ugunīs nomelnējušajiem bastioniem pāri mājelei jau atkal stiepās efeju stīgas un ziedoši kaperkrūmi. Rankstrails atcerējās visus paša noķertos kurkuļus un vardes, visus vakariņām sa­lasītos gliemežus, visus slepus nomedītos gārņus, kam bija jāpapildina ģimenes uzturs, kad galdnieka un kokgriezēja darbnīcā līdzās savvaļas ķirsim un otrajam nocietinājumu mūrim atkal nebija saņemta alga par padarīto.

Rankstraila pirksti pārslīdēja pār veco, raupjo un nodilušo tarbu, kas bija paslēpta zem jaunā samta kamzoļa. Tarbā glabājās persika kauliņš, kas atgādināja pirmos mirušos, kuru nāvi Rankstrails bija atriebis. Te glabājās arī ziedlapiņas, kas notraipītas asinīm, kuras bija iztecējušas no krūtīm pūķim, kas savu dzīvību bija ziedojis, lai glābtu savu brāli elfu. Te bija arī tēva diktētā vēstule, kurā vārdi "Mīļotais dēls, katru brīdi es sapņoju par tavu atgriešanos un katru brīdi lūdzos, lai tā pienāktu drī­zāk…" vairs nebija salasāmi, jo tos bija nodeldējuši Kapteiņa pirksti. Te bija rotaļlietas, ko Erbrova bija dāvinājusi, lai nopirktu viņa žēlsirdību un iepriecinātu bērnus, kuriem par tēvu Kapteinis bija nolēmis nekad nekļūt.

Kad Rankstrails kāpa pār slieksni, jau bija satumsis. Tēvs sēdēja pie uguns, iekārtojies uz bluķēna, kas bija novietots starp pavardu un gultu, kas aizņēma istabas lielāko daļu. Durvis uz mazo kambarīti, kurā gulēja Rankstraila māsa, jau bija aizvērtas, kas nozīmēja, ka viņa jau devusies pie miera. Arī jaunākais brālis Borstrils jau mierīgi gulēja savā guļvietā, kas bija veidota kā dēļu paaugstinājums pie pašiem mājeles griestiem. Rankstrails uzlūkoja tēvu: agrāk viņš nebija ievērojis, ka tas ir tik salī­cis. Tēvs izskatījās sarāvies mazāks, itin kā sadilis. Viņa mati bija kļuvuši vēl sirmāki un retāki un arī rokām bija piemeties drebelīgums, kuru agrāk Rankstrails nebija manījis. Vecais vīrs pacēla skatienu no lādes, kuru pagurušām rokām laboja, ieraudzīja Rankstrailu un pasmaidīja. Uz mirkli viņa seja atplauka.

Rankstrails tuvojās. Viņa augums slējās pār veco viru gluži kā mil­zīgs kalns. Arī Rankstrails pasmaidīja, taču viņa smaids bija bikls un tikko samanāms. Viņš labu brīdi klusēja.

—   Tēvs, piedodiet man, bet es atnācu jums pavaicāt, kas es esmu, — viņš beidzot mierīgi teica.

Vecā vīra smaids pagaisa. Viņš nodrebēja, taču nenovērsa skatienu no Kapteiņa sejas. Atkal iestājās ilgs klusums.