Pēdējais orks

Arī jaunākais no vietniekiem, tas, kurš bija zaudējis dēlu, vēroja ap­spriedi. Austra tikko bija atgriezusies pie Rankstraila, un pirmie rīta saules slīpie stari ievizuļojās viņas gaišajos matos. Lejā nocietinājumu mūru pakājē kāda sieviete atnesa sargkareivjiem ūdeni un maizi, ierau­dzījusi ievainotu sunīti, viņa pieliecās un saņēma rokās tā ķepu, un šunelis tūdaļ pārstāja smilkstēt. Sievietes kapuce noslīdēja uz pleciem, un saule pieskārās arī viņas brūnajiem matiem, kuros slēpās gaiši dzeltaini pavedieni, kas tūdaļ iedzirksteļojās kā tīrs zelts. Tāpat kāda jauna strēlnieka rudajā matu ērkulī saules starus atspīdēja sudraba stīdziņas. Strēlnieks jautri smējās, runādams ar diviem citiem kareivjiem, — acīm­redzot viņi slēdza derības, jo piepeši puisis pacēla loku, izšāva un trāpīja lapai, ko gaisā bija uzrāvis rīta vējš.

Jaunākais virspavēlnieka vietnieks rāmi pasmaidīja.

—   Mēs nemūžam nebūtu domājuši, ka pieredzēsim tādus laikus, — viņš klusi apstiprināja, drīzāk runādams pats pie sevis. — Elfi uz visiem laikiem ir apmetušies starp mums, un pat orku dēli cīnās par cilvēku cilts godu.

Epilogs

Kad bija uzlēkusi saule un rīts staroja visā krāšņumā, pilsētā notika divas kāzas: sievu apņēma pilsētas jaunais virspavēlnieks, un ari viņa māsa izgāja par sievu pie prinča Ērika, sira Erktora dēla, Varilas vissenā­kās dinastijas atvases. Abas līgavas bija ģērbušās vienkāršos strēlnieku tērpos, kaut arī visas pilsētas sievietes viņām bija steigušās piedāvāt savas visgreznākās tunikas un viskrāšņāk izšūtos šķidrautus. Jau atkal Kapteinis Rankstrails, kuru nu daudzi jau bija pasākuši dēvēt par siru Rankstrailu, nodomāja, cik dīvains ir liktenis: kad nu beidzot naudas vairs netrūka, tā vairs nevienam nebija vajadzīga, un pat bez līgavas kleitas lieliski varēja iztikt. Visu pilsētas loku iemītnieki un visu kara­spēku kareivji pievienojās svinībām. Marcipāna un sezamsēkliņu našķu gatavotāji baroja pūli ar visiem saviem gardumiem un gluži vai apvaino­jās, ja kāds iedrošinājās par šo cienastu piedāvāt naudu. Tika iztukšoti arī pilsētas pēdējie vīna krājumi, kam bija izdevies pārciest aplenkumu.

Uzbrukums vēl nebija sācies, kad sāka pienāk arvien biežākas un arvien pārliecinošākas ziņas, ka orku bandas cita pēc citas dezertējot, lai padotos cilvēkiem. Orku vidū bija izplatījusies vēsts, ka pirmo reizi visā pasaules vēsturē gūstekņus vairs nenogalinot, bet gan izglābjot un pabarojot. Orku karaspēkā par dezertēšanu tāpat kā par citiem pārkā­pumiem kopš laika gala pienācās nāvessods, un nāve gaidīja arī tos, kas krita gūstā pie cilvēkiem, tāpēc kareivji, būdami ieslodzīti starp divām nāvēm, vienmēr palika kaujas laukā un cīnījās līdz galam arī tad, kad zaudēta bija ne vien kauja, bet arī karš. Tagad tie pirmo reizi, apjēguši sakāvi, uzdrošinājās padoties, izlemdami, ka paciešams gūsts ir labāks par komandieru nežēlību.

Virspavēlnieks Rankstrails nolēma uzbrukumu atlikt uz nākamo dienu, bet beigu beigās tas izvērtās tikai par armijas spēku izvēršanu klajienē. Ienaidnieki bēga. Varilas karaspēks atkaroja klajieni līdz pat Zināmo zemju robežām, šajā cīņā nezaudējot nevienu pašu vīru. Upuru nebija arī ienaidnieku rindās — tos tikai saņēma gūstā.

Šī gramata ir veltīta arī visiem orku bērniem.