Pēdējais orks

Rankstrails pamāja.

—   Protams, — viņš atbildēja. — Protams, — viņš atkārtoja, juzda­mies vainīgs, ka joprojām nav iedomājies pagādāt tēvam ērtāku un plašāku māju. —Jau rīt mans pirmais darbs būs sameklēt tev īstu māju, tādu, kurā būtu visas sienas… un logi, un dārzs… arī sakņu dārziņš…

—   Nē, nē, es jau neprasu sevis dēļ, man nevajag, — iebilda vecais. — Sīs ir manas mājas, un es tās pamest negribu. Te es esmu dzīvojis. Te nomira tava māte. Viņas kaps atrodas tikai pussimt soļu attālumā no šejienes, un es varu aiziet ar viņu parunāties katru reizi, kad sajūtos vien­tuļš. Kaimiņus arī es te pazīstu. Bet prasīju es tavas māsas dēļ. Viņa grib precēties… — tēvs satraukts paskaidroja.

Atgriešanās pie ikdienišķām rūpēm Kapteiņa sirdi atviegloja.

—    Maiznieka dēls tomēr nolēma viņu bildināt? Tagad mēs tai har­pijai, viņa mātei, varam pateikt, ka viņa dabūs tādu pūru, kādu prasīs.

—   Nē, ne jau maiznieka dēls! Viņu bildināja tas strēlnieku princis.

—    Princis Ēriks, strēlnieku komandieris? Viņš taču ir pilsētas vis­ietekmīgākās dzimtas dēls!

—   Jā, viņš. Viņš grib tavu māsu par sievu un teica, ka pūrs viņu ne­interesējot, viņš pat negrib neko dzirdēt par pūru. Viņš apgalvo, ka Liesmas loks un drosme jau esot pūrs… paga, kā viņš teica… Tas esot bagātīgs pūrs. Zini, viņi visu laiku bija kopā. Kopā organizēja pilsētas aizstāvēšanu. Tava māsa iemācīja šaut ar loku visām pilsētas sievietēm. Arī smalkāka­jām dāmām. Arī veļasmazgātājām. Ja tu būtu viņu redzējis… Princis teica, ka viņam esot liels gods precēt Liesmu, turklāt viņš jūtoties arī pagodi­nāts, ka var precēt meiteni, kas ir tava māsa, — tas esot vairāk vērts nekā…

Rankstrails sāka smieties. Tas bija garš un atbrīvojošs smējiens, kas ilgi tricināja mazo mājeli.

—    Vai tiešām tagad, kad mums nauda ir, pūru neviens vairs negrib?

Vecais nesmējās un joprojām izskatījās noraizējies.

—    Pat ja viņš nekādu pūru negrib, mums kaut kas ir jāsagādā. Lies­mai vajadzēs kāzu kleitu. Greznu un skaistu. Viņš taču galu galā ir prin­cis. Savu līgavas tērpu, tu zini, to, kuru kādreiz bija uzšuvusi jūsu māte, Liesma uzvilka, lai ietu karot. Varbūt ka tā bija labi: viņai tas tērps bija mugurā, kad abi pirmoreiz satikās. Viņa bija tik skaista… viņa bija uz­vilkusi savu līgavas kleitu, lai dotos nāvē. Bet tagad tas tērps ir dub­ļains un asiņains, un, pat ja pleķus izdotos iztīrīt, viņa nevarētu…

Rankstrails nomierināja tēvu. Arī tagad tēvs šķita daudz sīkāks, nekā bija palicis Rankstraila atmiņā. Palīdzējis tēvam apgulties, viņš vēl kādu brīdi pasēdēja tam līdzās.

Pirms miega vecais vīrs vēl nočukstēja:

—    Es esmu laimīgs, ka tieši tu izglābi pilsētu.

Rankstrails vēlreiz nometās ceļos un noskūpstīja viņam roku.

Kad tēvs bija aizmidzis, Rankstrails izgāja no mājas. Viņam vajadzēja šķērsot visu pilsētu, lai sasniegtu kāpnes, kas veda augšup uz iekšējā no­cietinājuma gredzena mūriem un augstajiem torņiem, no kurienes va­rēja pārlūkot visu apvārsni.

Vietumis bija iedegtas lāpas.

Rankstraila apmetnis bija palicis uz pleciem tēvam, un lāpu gaismā iemirdzējās zelta zīmotnes viņam uz krūtīm. Satiktie ļaudis viņu pazina, godbijīgi sveicināja un klanījās. Daži, viņam garām ejot, pat metās ceļos.

Rankstrails sasniedza austrumu mūrus un uzkāpa augšā. Sargkareivji sastinga sveicienā. No šejienes klajiene bija pārredzama līdz pat Tum­šajiem kalniem. To, ka karš īsti nav beidzies, atgādināja gan orku uguns­kuru liesmiņas pašā pamalē, gan abpus pilsētas Lielajiem vārtiem zemē sadzītās pīķu rindas — uz pīķiem bija saspraustas ienaidnieku galvas, kas lēnām trūdēja zem baismīgajām kara maskām.

— Tas viņiem iedveš šausmas, — uzdrošinājās paskaidrot sardzes priekšnieks, kurš bija izsteidzies uz nocietinājumiem viņu sagaidīt. — Or­kiem, es gribēju teikt. Mēs kādā senā hronikā izlasījām, ka orkiem ir bail no galvas nociršanas, jo viņi tic, ka tad bez galvas vajadzēs klejot arī pa Mirušo valstību. Nekas cits šiem bailes neiedveš.

Rankstrails atvadījās no sardzes priekšnieka, bet pats vēl ilgi vēroja tālumā gailošās orku nometņu uguntiņas un pilsētas pievārtē sadzītos pīķus. Tad viņš lika atsaukt abus pilsētas virspavēlnieka vietniekus.