— Tā tiešām bija laba doma, — Rite klusītēm piebilda, turpinādama sarunāties ar aizmigušo meitu. — Mēs kāzu dāvanu pasniedzām pašas pirmās, tātad mums izdevās izcelties. Tad varbūt mums nemaz nevajadzēs vērt vaļā lādes un meklēt dāvināšanai kaut ko dārgāku, galu galā šai grāfistē pēc trīsdesmit gadu ilgas Tiesneša valdīšanas un mēnesi ilga orku aplenkuma ar zeltu un sudrabu vajadzētu rīkoties taupīgi.
Tad piepeši Rite ar šausmām atcerējās, ka ir Austru nolādējusi.
Šī doma visu prieku sastindzināja tikpat nežēlīgi, kā vēlīna pavasara salna nokož visus ziedus.
Rite nekad nebija lūgusies.
Nekad, nevienu pašu reizi savā mūžā viņa dieviem neko nebija lūgusi.
Ja jau viņi neko nespēja, nemaz nebija vērts lūgt. Bet, ja viņi, būdami visvareni, tomēr bija pieļāvuši sāpes, postu, patvaļu, sabradātu taisnīgumu un nodotu nevainību, tad Rite daudz labprātāk par lūgšanu skaitīšanu šādiem briesmoņiem izvēlējās nokāpšanu peklē. Viņa nebija lūgusies toreiz, kad viņas vecākus pakāra. Viņa nebija lūgusies Jorša nāves brīdī. Viņa nebija lūgusies, lai viņa bērni piedzimtu veseli, jo vai gan vērts uzmākties visvarenām būtnēm, kas pieļauj, ka citām sievietēm, kuras nekad nevienam nav nodarījušas neko ļaunu, piedzimst bērni, kas ir kropli pie miesas vai garā. Rite nekad nebija lūgusies.
Bet šonakt viņa lūdzās, ieguldīdama lūgšanās visus savas dvēseles spēkus. Viņa lūdza piedošanu par nepateicību un atvainojās par aizvainojumu un dusmām. Viņa pateicās par dzīvi — par savējo un visu citu dzīvi, un arī par tām dzīvēm, ko dzīvoja slimi un kropli piedzimušie.
Viņa saprata, ka bez sāpēm un ciešanām nebūtu bijis iespējams radīt cilvēkus, bet, nelaižot pasaulē arī ļauno, nebūtu bijis iespējams cilvēkiem piešķirt brīvību. Viņa apjauta, ka pasaules radītājam nav jāiejaucas pasaules gaitās, lai novērstu visas ciešanas, — tā uzdevums ir tikai šīs ciešanas saprast. Rite atvainojās un lūdzās, lai tiktu izdzēsts lāsts, kuru viņa bija raidījusi pret nevainīgu būtni. Viņa lūdzās un lūdzās. Viņa nelūdza piedošanu par to, ka bija nogalinājusi Arniolu, jo tikai tā viņai pašai bija iespējams palikt dzīvai, taču viņa atvainojās par to, ka bija izrādījusi necieņu Arniola līķim — arī Arniola miesas bija pelnījušas cieņu, jo arī tās bija iznēsātas kādas mātes klēpī. Tāpat Rite lūdza piedošanu par visiem orkiem, kam bija pavēlējusi nocirst galvu.
Gulēdama zem baltās milzīgās segas, kas atgādināja mākoni, Rite klusi izraudāja savas pēdējās asaras un izbaudīja visaugstāko laimi, ko sniedza viņas bērnu rāmā elpa un to smarža. Mazulīšus viņa pielika pie krūts, tikko tie pamodās, lai pat to klusā raudāšana neiztraucētu vēlo nakts stundu. Viņa ilgi ar pašiem pirkstu galiņiem glāstīja Erbrovas sprogas, Ardvina smalkos, gludos matiņus un Jorša vēl pavisam pliko paurīti — un sevišķi ilgi viņas pirksti kavējās pie puikas, kas nesa sava tēva vārdu, pie tā, kurš, tikko dzimis, jau bija aizsteidzies uz Nāves valstību un tomēr no tās atgriezies.
Kad sāka aust gaisma, aizmiga arī Rite. Brīdī, kad viņa vēra ciet acis, aiz loga atskanēja līksma un nepārprotama lietus grabināšanās. Rite gulēja. Viņa gulēja un sapņoja, un viņas nogunims beidzot izšķīda un aizplūda projām tāpat kā putekļi, kurus aizskaloja lietus.
Viņa sapņoja un redzēja kādu šauru, tumšu vietu, tādu kā noslēgtu tumšu apli, un saprata, ka tā ir pleca somas iekšpuse.
Tur glabājās kāda augļa kauliņš un vēstule, kas bija pārlasīta tik daudz reižu, ka to vairs nevarēja salasīt. Te bija arī koka lellīte un mazā laiviņa, kas reiz bija piederējušas Ritei, un tagad tiks tās sievietes bērniem, kuru viņa bija nolādējusi, — un Rite saprata, ka šī dāvana lāstu ir dzēsusi. Tad viņa pamanīja, ka pie vecajām koka rotaļlietām ir pielipušas baltas un karmīnsarkanas ziedlapiņas, kas tagad atrāvās un krita lejup somas dziļumos, kur sajaucās ar citām ziedlapiņām, vecām un izkaltušām, tāpat baltām un sarkanām, — tās sajaucās un sakļāvās kā ilgi gaidītā apskāvienā. Pēdējā pūķa un pēdējā elfa asinis bija satikušās un saskārušās. Tumšais, noslēgtais aplis atvērās gaismā, jo tas bija ne tikai tarbas iekšpuse — tas bija ari drūmais nāves aploks: un Rite ieraudzīja, kā ikviena pagātne sastop nākotni, kurā mierinājumu rod visas sāpes.