Pēdējais orks

Rite raudāja gandrīz visu nakti. Aukstums kļuva neizturams. Ak­mens tronis bija ledaini salts. Rite sāka drebēt. Viņa beidzot piecēlās no sēdekļa un lēniem soļiem vilkās uz savām istabām. Guļamkambarī lielās, dārgu mežģīņu segām pārsegtās gultas pašā vidūgulēja viņas bērni un miegā rāmi elpoja. Rite noņēma ieročus, palīda zem segas un apskāva savus bērnus. Siltums aizplūda arī līdz viņas miesai. Pamazām Rites šņuk­sti norima. Erbrova pamodās. Viņa atvēra acis un pavarda gaismā uzlū­koja māti. Tad pieskārās tās sejai, kas joprojām bija noplūdusi asarām.

—    Mamma aua, — viņa skumji noteica.

—    Nu jau pārgāja, — Rite atbildēja.

Meitene pamāja. Tā bija viņu abu meita, kam bija Jorša acis. Un Er­brovai blakus gulēja brālīši, viņu abu bērni — Rites un Jorša bērni. Aiz pils biezajiem mūriem zem pēdējām nakts zvaigznēm gulēja citi šīs pilsē­tas iemītnieki. Joršs bija devies viņpus vēja, bet tik un tā ikkatrs Rites dzīves brīdis būs kā nenovērtējami dārga dāvana, un viņa tos visus izdzī­vos ar prieku.

Rite apskāva Erbrovu un paslēpa seju viņas tumšajās cirtās.

—   Tētis te, — mazulīte teica.

—   Tu redzēji tēti? Tu tēti redzēji sapnī?

Meitene atkal pamāja.

—   Tētis te, — viņa apstiprināja. Tad pārliecināti pielika rociņu sev pie krūtīm. — Skaista, — viņa piebilda.

—   Tu redzēji tēti, un viņš teica, ka tu esi skaista, — tulkoja Rite.

Erbrova pamāja. Rite klusībā minēja, cik gan ilgi meitene vēl atce­rēsies tēvu. Un bija laimīga, ka viņa to redzējusi sapnī.

Erbrova pastiepa roku līdz mātes nefrīta piekariņam

—    Šis tētis aī.

—   Šis tētis arī? Te bija vēl viens tētis? Cits vīrietis, ja? Te bija vīrie­tis, kuram bija šis piekariņš?

Mazulīte pamāja.

—   Tu viņu redzēji?

Erbrova pamāja uz kamīna pusi.

—    Liels, melis.

—   Viņš bija liels un melns. Liela auguma tumšs vīrietis? Tumšā ap­metnī? Viņam kaklā karājās šis piekariņš? Tu redzēji lielu, druknu vīru tumšās drēbēs, kam ap kaklu bija šis piekariņš?

Erbrova atkal pamāja, tad pielika roku pie kreisā vaiga un sadrūma.

—    Aua.

—    Viņa vaigs bija… ievainots? Apdedzināts?

—   Aua, — drūmi apstiprināja Erbrova. Tad atkal pasmaidīja un pie­lika rociņu pie krūtīm. — Skaista,: — viņa apmierināta atkārtoja.

—    Arī viņš tev teica, ka tu esi skaista?

Meitene palocīja galvu. Māte viņu piekļāva sev klāt.

Tad ilgi vēroja savu meitu: varbūt tas bija tikai sapnis, dīvains sapnis, kurā Erbrova bija atcerējusies tēvu un neizskaidrojamā veidā iztēlo­jusies ari Ardvina patieso izskatu.

Varbūt viņas meita spēja ielūkoties pagātnē tāpat, kā viņa pati rei­zēm ielūkojās nākotnē. Varbūt Erbrovai bija izdevies saskatīt pagātnes tēlus.

Vai varbūt Nāves valstība nebija neesamība, varbūt tā patiesi bija vieta, no kuras reizēm var atgriezties arī šajā pasaulē, lai atnestu svei­cienus. Varbūt Joršam un Ardvinam bija atļauts šķērsot Nāves valstī­bas vārtus, lai apciemotu būtni, kuras dzīslās plūst kopā sajaukušās elfu, cilvēku un orku asinis.

Uz sola istabas malā Rite ieraudzīja Parcijas noliktos linu krekliņus — Joršam domātie bija izšūti ziliem diegiem, bet Ardvinam paredzētie za­ļiem. Turpat bija nolikti arī koka zirdziņš un vilciņš, ko Erbrovai bija darinājis Solārs. Rite uzsmaidīja savai dāsnajai meitai, kura bija attei­kusies no rotaļlietām, lai brālīši nepaliktu tukšā. Tad piepeši Rite iedo­mājās, ka jau ilgāku laiku nav redzējusi ne lellīti, ne laiviņu un jautāja Erbrovai, kur tās palikušas.

—    Vais nava, — viņa atteica, noplātīdama rokas.

Rite saskuma.

Tās bija rotaļlietas, ko viņai bērnībā bija pagatavojuši tēvs un māte, un Joršs tās bija atradis pamestajā ciemā un atkal aizgādājis Ritei. Redzot, kā Erbrova ar tām rotaļājas, viņu vienmēr pārņēma aizkusti­nājums.

—    Tev to vairs nav? Tu tās pazaudēji? Ak nē! — Rite iesaucās.

Un tūdaļ nožēloja savu nesavaldību. Vai nu rotaļlietas bija tik svarī­gas? Svarīgi bija tikai viņas bērni. Viņa neparko negribēja šai maiguma pilnajā naktī apbēdināt Erbrovu ar pārmetumiem par pazaudēto lellīti un laiviņu, kaut arī Ritei tās bija vienīgās piemiņas lietas no pašas bēr­nības. Bērni jau allaž ir izklaidīgi. Un rotaļlietām ir lemts tikt pazau­dētām, salauztām, aizmirstām.

Erbrova nebūt nenoskuma — neizskatījās, ka viņa bēdātos par zau­dējumu.

—    Akailam, — viņa mierīgi paskaidroja.

—   Rankstrailam? Tu tās atdevi Kapteinim Rankstrailam? — apstul­busi noprasīja Rite. — Laiviņu un lelli? Kapteinim?

—    Akailam un Aušai, bēniem, — skaidroja Erbrova, noplātīdama rokas kā cilvēks, kurš pūlas izklāstīt kaut ko pašsaprotamu.

—   Rankstrailam un Austrai? Tu tās atdevi Rankstrailam un Austrai — viņu bērniem?

Erbrova pamāja un nožāvājās. Rite klusi iesmējās. Pirmo reizi pēc Jorša nāves viņa izdzirda savus smieklus.

—   Prātīga meitene, to tu labi izdomāji. Tātad mēs tiem diviem jau esam pasniegušas kāzu dāvanu?

Rite sarunājās pati ar sevi. Viņas meita jau bija aizvērusi lielās zilās acis un ieslīdējusi miegā. Rites lelles un laiviņas ilgais mīļuma ceļš ne­bija galā: drīz tās nonāks pie Austras un Kapteiņa bērniem.