Pēdējais orks

Rite lūkojās uz Austru. Izdzirdot Arniola vārdu, atmiņas par Jorša nāvi iesūrstējās kā apdeguma brūce, kurai kāds noplēš svaigu kreveli, — un īsu brīdi Rite nespēja izrunāt ne vārda. Ķēniņiene Ragana stāvēja un klusējot raudzījās Austrai acīs. Kad balss atkal atgriezās, viņa patenci­nāja, ka Austra uzņēmusies šo pienākumu, — un izrunāja šos vārdus tik mierīgā un bezkrāsainā tonī, kādā mēdz pateikties par ikdienišķiem pa­kalpojumiem. Arī Arniols galu galā bija cilvēks.

—   Es gribētu arī jums dāvāt gabaliņu savas kaklarotas, — Rite teica un, noņēmusi rotu, atknibināja no tās zelta plāksnīti. Viņas rokas jau bija iemanījušās paveikt šo darbu visai ātri. — Jūtu, ka drīz šo kakla­rotu es varēšu pārveidot par rokassprādzi, bet vismaz vēl vienu gaba­liņu es varu atļauties uzdāvināt, un es gribu, lai to saņemat jūs. Tas būs manas draudzības apliecinājums.

—   Es to pieņemu ar bezgalīgu prieku, mana kundze, — atbildēja Aus­tra. — Es to pievienošu savai kaklarotai. Kad biju maza, es gribēju, lai man būtu īpaša rota… kā lai pasaka… Tāda kaklarota, kādu es nēsāju patla­ban un kurai es ar prieku pievienošu arī jūsu draudzības apliecinājumu.

Autra paklanījās, atvadījās un devās prom — lepna, stalta un neap­rakstāmi skaista.

Rite nolūkojās, kā viņa aiziet. Un pirmoreiz nejuta ne aizvainojumu, ne greizsirdību, ne dusmas, tikai pateicību un maigumu.

Viņa iegrima ilgās pārdomās. Nebija šaubu, ka otra gaisma, kas atspī­dējusi Austras jaunībā, bijis tas cilvēks, kurš uzdāvinājis viņai šaujamloku, — un Rite pirmoreiz apjēdza, cik saltā un baismīgā tumsā ilgus jo ilgus gadus dzīvojusi zelta un brokāta tērpos saģērbtā meitene, kam ma­tos allaž mirdzēja pērles.

Rite ļāvās jaunām domām — varbūt tās bija acīm redzamas patie­sības, taču agrāk viņa tās nebija pamanījusi un tagad priecājās, kā atklā­jusi jaunu kontinentu. Viņa ilgi apdomāja, cik apšaubāms ir agrākais priekšstats par uzvaru un sakāvi: izrādījās, ka mirklis, kuru viņa pati allaž bija uzskatījusi par vienu no vismelnākajiem savā dzīvē, kādai citai būtnei bija dāvājis gaismu. Un tikpat ļoti Riti aizrāva un sajūsmināja atjēgsme, ka reizēm mēs citu skatienā redzam tikai paši savu ēnu atspīdumus. Austras skatienā nekad nebija bijis ne kripatiņas nicinājuma — to Austras acīs saskatīt lika Rites mūžīgās bailes, ka pašas prastums un mežonība attālinās viņu no Jorša; pirmajā reizē viņa Austras skatienam bija atbildējusi nikni un naidīgi un arī vēlāk nespēja atbrīvoties no naida un dusmām par spīti visiem veselā saprāta ieteikumiem.

Rite bija viņa pati. Tāda, kāda bija. Tieši cilvēciskais raupjums un orka asinis bija piešķīrušas viņai tik daudz mežonīga niknuma un drosmes, lai viņa spētu izglābt Daligaru, savus bērnus un pasauli. Ne jau par spīti tam, kāda viņa bija, Joršs un Austra viņu mīlēja — tie mīlēja viņu tieši tādu un tieši tāpēc, ka viņa tāda bija.

Lai arī mežonīgums un nežēlība bija svarīgas sastāvdaļas drosmes maisījumā, tie tomēr bija tik vērtīgi tikumi, ka lietot tos vajadzēja pa­visam taupīgi. Tāpēc ķēniņiene pasauca senešalu un pavēlēja, lai neka­vējoties un pēc iespējas rūpīgāk tiek apglabāti orku līķi un jo sevišķi to galvas. Viņa deva pavēli izveidot īpašu orku kapsētu — meža vidū, no­stāk no ceļiem un takām, lai mazāk būtu kārdinājumu kapus apgānīt. Un piekodināja, ka šai vietai jābūt…

—    Pieklājīgai? — vajadzīgo vārdu piedāvāja vecais vīrs.

—    Pieklājīgai, — apstiprināja ķēniņiene.

—   Aiz tiem klajumiem, kur Kapteinis Rankstrails lika izveidot gūs­tekņu nometnes, ir kastaņu meži.

—    Domāju, ka tā varētu būt piemērota vieta.

Viņa negribēja, lai Jorša bērni uzaug pilsētā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd launagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos.

Kad senešals bija aizgājis, Daligaras ķēniņiene ilgi prātoja par Aus­tru un Rankstrailu un nekādi nesaprata, kā gan visu nav aptvērusi jau agrāk…

Viņa no visas sirds novēlēja abiem mīlēt vienam otra visu mūžu, laist pasaulē daudz dēlu un meitu un redzēt, kā tie izaug un dzīvo laimīgi.

Viņa abiem novēlēja redzēt piedzimstam mazbērnus un arī mazbērnu bērnus.

Viņa novēlēja, lai abi nomirst pavisam veci un lai nomirst kopā, turot viens otru aiz rokas.

Tad Rite sāka raudāt. Tās bija mežonīgas, nevaldāmas un ilgas raudas, kas viņu purināja, kā rudens vējš purina lapu. Sarāvusies kamolā uz ak­mens troņa, Rite elsoja un šņukstēja — un arī Ardvins šai vietā bija izraudājis savu izmisumu par sievu, kas zaudēta uz visiem laikiem. Rite sajuta visas sāpes, ko līdz pat šim brīdim bija spējusi iedzīt dvēseles vis­tālākajā nostūrī, jo raudāt nebija laika — vajadzēja cīnīties. Tagad karā bija uzvarēts, un nekas viņu nenošķīra no domas, ka Joršs ir zaudēts uz visiem laikiem — viņš devies projām viņpus vējam un zvaigznēm.

Rite turēja vienu roku uz Jorša zobena spala, bet otrā žņaudzīja Ar­dvina zaļo nefrīta lodīti.