Pēdējais orks

Ik brīdi, kas aizritēja rīsa laukos, Rankstrails sapņoja, iztēlodamies sevi par varoni, kurš cilvēku ciltij atkaros zemes, ko sirojumos nopostī­juši un sagrābuši orki, jo orki bija tie, kuri slepkavo bērnus, smejas par to kliedzieniem un nāvi, priecājas par to, kā mokās nogalēto tuvinieki. Rankstrails sapņoja, ka sameklēs orkus un sakaus, vajās un trenks līdz pat pasaules malai, bet tur izkaus visus līdz pēdīgam. Viņš iztēlojās arī to, kā pats, stalts un varens, tērpies spožās bruņās, ar savu lingu rokā un varbūt arī ar zobenu pie sāniem stāvēs un nicīgi noraudzīsies uz savu pretinieku, uz pieveikto neģēli, uz pēdējo orku, kurš, ceļos nometies, lūgs žēlastību, un tad viņš, Rankstrails, to varbūt cēlsirdīgi apžēlos.

Noglabājis gārni tarbā līdzās kārtējai medus kārei un paslēpis tarbu zem drānām, Rankstrails steidzās atpakaļ uz Ārējo loku. Ceļā viņš sastapa jaunu pārceļotāju vilni — tie bija aizbēguši no dienvidu līdze­numiem, kur sausums bija izkaltējis zemi un ugunsgrēki izdedzinājuši ciemus un mežus, — un jau otrreiz mūžā Rankstrails dzirdēja nolādam elfus, kuriem piederot visa vara un visas gudrības un kuri, kādā noslē­pumainā un neizdibināmā veidā būdami neuzveicami pasaules valdī­tāji, noteikti esot šīs pašas pasaules nelaimju un ciešanu izraisītāji.

Iegājis Ārējā lokā, Rankstrails uzdūrās kādam agrāk neredzētam cil­vēkam, kurš tikko bija ieradies no Daligaras: tas bija bezzobains neno­sakāma vecuma un pamuļķīga izskata vīrelis, kurš pārvietojās, dīvaini greizi mezdams kājas sīkos, straujos solīšos.

—    Augstcienītie kungi, kas mīda šo akmeņaino vietu, osta šos rei­binošos aromus un košļā ēdienus, kuru izskats plosa manu redzi, bet smaržas reibina prātu…

Rankstrails neapstājās, viņš gribēja pēc iespējas drīzāk tikt mājās, un jauna ubaga žēlabas viņam bija vienaldzīgākas par vienaldzīgu. Viņš tomēr pameta skatienu iesāņus uz vīreli, kurš turpināja gausties, rādīdams garāmgājējiem savu tērpu, kura krāsa bija neizdibināma netīrumu, dubļu un asins traipu dēļ, bet kuram piedurkņu galos vēl bija redzamas samta driskas, kas liecināja par sākotnējo godību:

—    Lūkojiet, kā tunika krīt pār manu izdēdējušo miesu. Vai gan tā nekarājas kā bezvējā saplakusi bura? Reiz pagātnē tā iespīlēja manu tuklumu, ko bija radījusi pārticīga dzīve, bet nu plandās pār izģindušiem kauliem…

Par spīti piesardzībai, kas mudināja drīzāk noglabāt laupījumu mā­jās — tālāk no mežsargiem un sargkareivjiem, Rankstrails apstājās. Dzirdētais izklausījās un izskatījās pēc paraugdemonstrējuma tam, kā nevajag lūgt ubagdāvanas. Pirmkārt, publika bija izraudzīta nepareizā: diedelēt vajadzēja Vidējā lokā vai Citadelē. Turpretī Ārējā lokā, kas bija visu apkaimes ubagu mājvieta, diedelēšana bija ne tikai veltīga, bet pat nepieklājīga. Arī agrāko labo un pārticīgo laiku piesaukšana bija kļūda — vismaz starp ļaudīm, kurus trūkums un posts pavadījis visa mūža garumā un kuriem nav nekādu izredžu no šiem pavadoņiem jelkad atbrīvoties. Noskrandušajā publikā atskanēja ļauni smiekli, sākumā tie iečerkstējās greizi un nelāgi kā ratu riteņu čīkstoņa, tad pieņēmās spēkā un skaļumā tā, ka vīreļa balsi tik tikko varēja sadzirdēt. Rankstrailam uzmācās dusmas. Tā bija nepieklājība tieši tāpat, kā saukāt viņa māti par rētaino. Vīrelis ieklausījās ņirgās un neslēpa sašutumu:

—   Jūs smejaties par mani? Lai gan es nodarbojos ar amatu, kas par visiem cēlākais…

Zeņķu bariņš raidīja pret veco dažus akmeņus. Nu gan Rankstrails pārskaitās. Lai būtu, kāds būdams, vīrelis nevienam neko ļaunu nebija nodarījis. Rankstrails juta, kā dusmas briest krūtīs, kāpj augšup un pie­pilda prātu. Viņš nostājās vīrelim priekšā un tam, kurš izskatījās pēc uzbrucēju barveža, paziņoja, kas samals šim kaulus putekļos, ja šis netīsies projām ar labu. Dīvaini, taču vārdi iedarbojās. Jau nākamajā mirklī laukums bija krietni klajāks, un Rankstrails bija atklājis jaunas vārdu iespējas: balss tonis arī bija ierocis, kas varēja aiztaupīt dūru vici­nāšanu.

Vīrelis bija pakritis zemē. Rankstrails noliecās un palīdzēja tam pie­slieties kājās.

—   T-tu esi b-b-bruņinieks? — viņš apjucis jautāja. — T-ev bija z-zobens? Un z-zirgs? T-tu cīnījies ar orkiem?

—    Bruņinieks?

—    V-viscēlākais amats… t-tu pats teici.

—    Es esmu rakstvedis, dēliņ, un tas vienīgais starp amatiem var lī­dzināties bruņinieka kārtai. Tas ir tikpat cēls, tikpat dižens. Vienīgi dievi… varbūt… Rakstveži saglabā vēsturi, un tas ir vēl cēlāks uzdevums nekā būt bruņiniekam, tas ir daudz svarīgāk: jo tikai tas, kurš pazīst pa­gātni, var saprast tagadni, un tikai tas, kurš saprot tagadni, var noteikt nākotni. Saproti?

—    P-protams, — meloja Rankstrails, mēģinādams neuzkrītoši aizlavīties, tomēr viņš nebija pietiekami veikls. Vīrelis viņu atkal satvēra aiz elkoņa, bet Rankstrails, redzēdams, cik jauniegūtais sarunbiedrs vārgs, neuzdrošinājās lietot spēku, lai atbrīvotos.