Pēdējais orks

Večiņa greizi pasmaidīja. Arī viņa nebija ar pliku roku ņemama. Bi­zītēs bija savītas viņai visapkārt galvai glītos koncentriskos apļos. Viņa piedāvāja divas desiņas un trīs kartupeļus. Rankstrails papurināja galvu, nolika maisu zemē un parādīja desmitniekā ieplestus abu roku pirkstus: divas desiņas un desmit kartupeļus. Kartupeļi stāvēja divos spaiņos tur­pat līdzās vecenei, sašķiroti lielajos un mazajos. Rankstrails ar pirkstu norādīja uz lielajiem kartupeļiem. Beigu beigās vecā bija ar mieru medu iemainīt pret divām desiņām un septiņiem lielajiem kartupeļiem. Rank­strailam vajadzēja savaldīties, lai nesāktu smieties. Skaitļi viņu uzbudi­nāja tāpat kā ģeometriskās formas un attālumi, turklāt, stājoties pretī vecajai sievai un kaulējoties par cenu, viņš bija juties kā īstā duelī — kaujā, kurā asinis nelīst, bet kurā viņš var cīnīties par mammu un tēti.

Rankstrails atgriezās mājās ar desiņām un kartupeļiem. Šī bija pirmā reize, kad viņš kaut ko tik varenu bija paveicis viens pats, — viņš bija tirgojies ar īstu un svešu pieaugušo un veiksmīgi ticis ar visu galā, vi­ņam bija izdevies, viņš visu bija izdarījis spoži, taču jau atkal neviens viņu neslavēja. No pārnestajiem labumiem vakariņas sanāca nesalīdzināmi bagātīgākas nekā parasti, tomēr viņi abi ar māti tās ieturēja pilnīgā klu­sumā — tēvs ēdienam pat nepieskārās. Viņš tikai paziņoja, ka neesot izsalcis, un turpināja darboties ar kaltu, gatavodams jaunu solu cerībā, ka par šo gan viņam kāds samaksās.

Pienāca vakars, un drīz māja bija stāvgrūdām pilna, jo sanāca kaimi­ņienes un tuvākās apkaimes sievas. Te bija donna Čīra, donna Sabīrija un pat donna Gudzārija, maiznieka sieva, Arējā loka visturīgākā matrona.

—   Smuka mazulīte, — teica donna Sabīrija, kura dāvanai bija at­nesusi zilu īsta zīda lentes gabalu.

—   Tiešām glītiņa, — apstiprināja donna Čīra, kura bija atnesusi no kaula darinātu sirdsveida piekariņu, kas, kā runāja, palīdzot arī pret ne­lāgiem sapņiem un apsaldējumiem.

—   Neapšaubāmi izskatās labāk par savu brāli, kurš drīzāk atgādina lāci, ne puiku. Cerēsim, ka vismaz šī iemācīsies runāt, kā pieklājas, — noteica maiznieka sieva, kura dāvanu nebija atnesusi.

Pēc tam, kad donna Gudzārija pacietīgajiem klausītājiem visai ilgi bija klāstījusi, kāds zelta gabaliņš esot viņas pašas puika un cik laimīga būšot tā meitene — protams, apveltīta gan ar skaistumu, gan ar pietie­kamu pūru —, kuru viņš agrāk vai vēlāk izraudzīšoties par savu līgavu, sieviešu runas pievērsās arī priekam un izmisumam, kas bija nācis pār dižkunga Erktora namu. Viņas stāstīja, ka viss jau bijis sagatavots va­renām dzīrēm, kurās bijis paredzēts pilsētniekus cienāt ar vīnu un mar­cipānu, taču visas līksmības tagad atceltas un pārvērtušās drūmā vāku vakarā. Donna Gudzārija kā vienmēr zināja visu. Viņa pārstāstīja arī pēdējās baumas, piesardzības dēļ atklādama tās pusčukstus:

—   Tā nav nejaušība, ka Nāves eņģelis apmeklējis dižkunga Erktora namu. Ļaudis runā, ka mieram pienācis gals. Esot atgriezušies elfi. Pie vainas droši vien ir viņi. Kurš gan cits lai tas būtu? Tagad, kad Nebei­dzamās lietavas visur sāk pierimt un varētu atvilkt elpu pēc grūtākiem laikiem… Taisni tagad kā par spīti atgriežas elfi, šī visa ļaunuma sakne. Viņi esot astaini. Es dzirdēju, ka viņi saindējot avotu ūdeņus, lai izrai­sītu mēri, jūs tak zināt, tā ir tā sērga, kad ļaudis apmirst kā mušas. Elfi naktīs staigā apkārt un aprij nepieskatītu bērnu un dzemdībās novāji­nātu sieviešu dvēseles. Jums arī šonakt vajadzētu uzmanīties. Klīst baumas, ka Daligarā, galvaspilsētā, nez no kurienes esot uzradies kāds elfs, vēl pavisam mazs, un esot tur noslaktējis visas vistas, pīles, žubītes un pat papagaiļus dārzos.

Pēc tam kad kaimiņu sievas, piekodinājušas piesargāties un novēlē­jušas laimi un veselību, devās prom, pienāca nakts, un mazo mājiņu ietīstīja tumsa. Tēvs iekārtojās blakus mātei un drīz vien aizmiga, bet Rankstrails vaļējām acīm raudzījās tumsā. Jau kopš mazotnes viņš gu­lēja maz, viņam vajadzēja mazāk miega nekā vecākiem. Nogaidījis, līdz visi iegrimst ciešā miegā, kas, pārklājot žēlsirdīgu segu, izdzēš no prāta visas bēdas un raizes, Rankstrails piecēlās, tumsā sameklēja māsas guļ­vietu, nometās ceļos tai blakus un nekustīgi tupēja, ieklausīdamies mazu­lītes elpā. Mēness izlīda no mākoņu aizsega un pa mazo lodziņu apaļš, rikai mazliet nošļauptiem sāniem kā saspaidīts apelsīns, apspīdēja jaun­dzimušo. Rankstrails pastiepās un pieskārās sīkajai roķelei, kas bija savil­kta dūrītē. Māsa nepamodās, bet pa miegam, pat neatvēmsi acis, paplēta plaukstu un sakļāva pirkstiņus ap brāļa īkšķi. Rankstrails sajuta, cik silta un mitra ir viņas plauksta un cik liels spēks piemīt tik mazai rociņai. Kaut arī viņš saprata, ka šī kustība neviļus un neapzināti izdarīta miegā, viņam tā patika. Viņš palika turpat. Viņa iekšienē bija kāda skumīga ēna, tāda kā nespodra melanholija, tā bija jūtama vienmēr un pazuda tikai tad, kad mamma smaidīja, bet tā bija izdzisusi arī šajā brīdī, kad viņa un māsas rokas bija saskārušās.