Pēdējais orks

Katru dienu Rankstrails apstājās, lai kaut ko iedāvinātu Trakajam Rakstvedim, kurš par atlīdzību savukārt ik reizes iemācīja viņam kādu jaunu burtu. Pēc tam Rakstvedis ierādīja, kā burtus sasaukt kopā, lai tie pārvērstos vārdos, un vēl viņš Rankstrailam lika atkārtot visu alfabētu tik nebeidzami daudzas reizes — gan pusčukstus, gan skaļi kliedzot, gan turp, gan atpakaļ un pat ar sīku akmentiņu pilnu muti —, ka viņa stostīšanās izzuda. Brīnišķīgs bija piedzīvojums ar skaitļiem, kuri Rank­straila prātā bija allaž bijuši skaidri, taču tagad, kad tie pārvērtās zīmēs, to spozme pieauga un tie vizēja žilbinoši kā zobena asmens. Rankstrails bija aizkustināts, atklādams, ka skaitļi nekad nebeidzas: nebija neviena tāda, kuram nevarētu pieskaitīt vēl vienu vai desmit, vai simt. Tam, kurš kaut reizi saskaitījis kopā vienu un vienu, iegūstot divus, bezgalības jēdziens kļūst nenoliedzams, teju vai taustāms.

Iemācījies pārvērst skaiias par zīmēm, to atveidojumus mīkstināt vai pastiept garākus, papildinot ar ķeksīšiem un svītriņām, kas atgādināja dažādu putnu lidojumu, Rankstrails sāka apgūt vēsturi. Viņš iemācījās gadskaitļus un vārdus. Klausījās par kaujām. Saprata, kāpēc šķietami vāju pulku var būt izdevīgi novietot karaspēka pašā vidū, jo tad ienaidnieks neapdomīgi traucas salauzt karaspēka rindas un nokļūst aplenkumā. Viņš saprata arī, ka šo pašu aplenkuma briesmu dēļ karaspēka flangi nekad nedrīkst būt neaizsargāti. Komandiera izmantotas, ģeometriskās līnijas varēja iezīmēt atšķirību starp dzīvību un nāvi, sakāvi un uzvaru. Trakais Rakstvedis viņam stāstīja arī par siru Ardvinu:

— … viņš atkaroja Cilvēku zemes… viņš teica… varbūt tev ir vēl maz­liet medus, drosmīgais un dāsnais zēn? Žēl gan. Medus atjauno spēkus manā pagurušajā miesā… Ķēniņš Ardvins atkaroja Cilvēku zemes, ko bija sagrābuši orki, un viņš izmantoja stratēģiju… vai tu saprati, kas ir stratēģija?

To Rankstrails bija sapratis: stratēģija bija ģeometrijas un drosmes summa.

—   Viņš teica, ka tauta, kura vairs neprot cīnīties, ir vergu tauta vai miroņu tauta, un…

Arī Rankstrails gribēja iemācīties cīnīties. Viņš uzdrošinājās Rakst­vedim izstāstīt savu sapni kļūt par bruņinieku vai vismaz par kājnieku, ja citādi nebūs iespējams, taču bruņas un saulē mirdzoša ķivere viņam noteikti bija vajadzīgas. Vecā vīra atbilde bija kā sejā iešļākts spainis auksta ūdens:

—   Muļķības! Tikpat labi tu varētu sapņot, ka pieaudzis mācēsi lidot!

Nemūžam neviens no Ārējā lokā dzimušajiem nevarēšot iegūt va­roņa bruņas. Rakstvedis paskaidroja, ka Ārējā loka iemītnieki, kuri ēd kurkuļus un vardes un kurus pašus ēd odu miljoni, kas vairojas šejienes peļķēs, netiek uzņemti Varilas pilsētas dzelžaini stingrajā karaspēka struktūrā, kur visa hierarhiskā piramīda no augstākā virspavēlnieka līdz pēdējam āvas nesējam tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Ja nu kāds no tiem, kas mitinās šajās būdās, kas sabūvētas starp aizsargmū­riem, tomēr sajūt karotāja vai varoņa aicinājumu, tam ar ieročiem jā­pelna alga, sargājot jaunu dzimteni (precīzāk sakot, Daligaras grāfisti), proti, jāsamierinās ar algotņa likteni. Taču, kā zināms, algotņus neviens nekad nav cienījis un necienīs.

—    … redzi, puika, salīdzināt algotni un bruņinieku būtu tāpat, kā salīdzināt veļasmazgātāju ar dižkundzi. Tie ne tikai ir tālu viens no otra kā zvaigznes no to gaismas atspldumiem ūdens tērcēs — tie ir nesa­vienojami. Tam, kurš ir aptraipījies ar mazcienīgu nodarbošanos, uz mūžiem ir slēgts ceļš uz augsta goda vietām un amatiem. Nelaime tā, ka Varilā it visus amatus pārmanto ģimenē — arī bārddziņa, kalēja, zelt­kaļa, aptieķnieka, šuvēja, cūkkopja, aitu gana, kazu gana, akmeņkaļa, būvmeistara vai kalpa darbu manto. Vienīgais tev kā Ārējā loka iemīt­niekam pieejamais arods ir ubagdāvanu diedelēšana — ja vien neskaita to pašu algotņa likteni. Ja tu būtu piedzimis par meiteni, varētu kļūt par veļasmazgātāju.

—    Bet kā tu to zini? Tu te esi svešinieks, — īdzīgi iebilda Rankstrails.

Viņam jau agrāk bija radušās aizdomas, ka sapnis par iekļūšanu bru­ņinieka kārtā ir tikai bērnišķīgas fantāzijas, taču tāpēc nebija mazāk sā­pīgi izdzirdēt tam apstiprinājumu no cita mutes.

—   Nav jābūt dzimušam kādā vietā, lai to labi pazītu. Tava varžu vira gan ir garda, taisni jūtu, kā tā aizdzen manu klepu un silda kaulus. No­dod manu paldiesu savai mātes kundzei. Svešas vietas un tāpat arī sve­šus laikus var iepazīt ar uzklausīta un izlasīta vārda starpniecību. Un gribu uzsvērt vēl ko svarīgu. No ārpuses iegūta izpratne un pārzināšana bieži vien ir labāka nekā no iekšpuses iegūtā — tieši tāpat ēkas arhitekto­niskās līnijas vieglāk ir uztvert, raugoties uz fasādi, nevis sēžot šīs ēkas pagrabos. «.