Pēdējais orks

Rankstrailam arvien biežāk nācās pieskatīt savu māsiņu. Mammas sākotnējās bailes no nelaimēm, kam par iemeslu varētu būt viņa lempīgums, pagaisa, kad viņa kādu nakti, klepus lēkmes pamodināta, ierau­dzīja, ka mazā Liesma ir nomodā un guļ, saņēmusi dūrītē brāļa resnos pirkstus, bet Rankstrails, nometies ceļos turpat blakus, klusītēm kaut ko dūc, pūlēdamies mazulīti aizmidzināt. Kad Liesma iemācījās smaidīt, brālim viņa uzsmaidīja biežāk nekā mammai, kura nereti jutās pagalam slima un centās bērnu pa rokām pārāk daudz neauklēt, lai neapkustu ar klepu. Brālim Liesma uzsmaidīja biežāk nekā tēvam, kurš nereti nespēja izkļūt no savām skumjām un ar viņu parotaļāties. Pirmais Liesmas izrunātais vārds bija Ail, un Rankstraila sirds vai plīsa no maiguma. Lai māsu sasmīdinātu vai aizmidzinātu, arī Rankstrails pasāka viņai stāstīt par princesi un krupi. Viņš stāstīja vienmuļā un bezkrāsainā blasī, cenz­damies stāstu pēc iespējas saīsināt, pareizāk, noīsināt līdz plikam noti­kumu pārstāstām, taču Liesmai tas patika tik un tā. Pasaku par vilku un kazu viņš nolēma labāk nestāstīt: tas bija pāri viņa spēkiem. Vienu reizi viņš gan bija mēģinājis, taču pasakas nobeigums neviļus pārveidojās: vilks beidzot iecērt zobus gaļā, sajūt, kā zem ilkņiem nobrakšķ kauli un noskripst cīpslas, un reizi par visām reizēm apmierina savu mūžīgo izsal­kumu, aizmirst neuzvaramo badu. Tā Rankstrails stāstīja, kad sastapa savas mātes šausmu pilno skatienu. Viņš tūdaļ apklusa, bet nekad ne­aizmirsa kluso aizvainojumu un dusmas par pasaku muļķību un loģikas trūkumu: tie paši ļaudis, kuri par jēra cepeti vai kārtīgu desas luņķi līk­smoja, it kā būtu saņēmuši dāvanu no dieviem, pasaku klausoties, prie­cājās par izglābtu ragulopu, it kā tas būtu pašu dēls.

Bija labi uziet jaunu stropu — tas nozīmēja, ka varēs mierīgi sēdēt un skatīties, kā māsiņa, rāma un lēnīga kā eņģeļa mazulis, citu pēc citas iz­tukšo astoņstūrainās medus kanniņas, cilājot netīrās roķeles pie bezzo­bainā smaida. Rankstrailam tikai vajadzēja padzīt nostāk mušas un sirseņus.

Aptuveni septiņu gadu vecumā Rankstrails kļuva par malumednieku. Klejodams starp ziedošiem mandeļkokiem, zēns beidzot ievēroja, ka rīsa lauki ir putnu pilni, — tur bija gan baltie gārņi, gan dzēses, spārnoti radījumi, kas visā visumā bija līdzīgi vistām. Rankstrails atcerējās vie­sošanos dižkunga Erktora (dižkungs gan tagad bija kļuvis par pilsētas ķēniņu) nama virtuvē: toreiz uz iesmiem bija cepušies gārņi. Tas nozī­mēja, ka baltos gārņus un, protams, arī cekulotās pelēkās dzēses tāpat kā vistas varēja pārvērst cepešos un, iespējams, arī gaļas virumā vai sautējumā ar dārzeņiem. Gārņu bija daudz, to spārni virs rīsa laukiem teju vai aizsedza debesis, — viens gārnis vairāk vai mazāk, kurš gan ma­nīs atšķirību, ja neskaita pašu gārni un varbūt sliktākajā gadījumā arī viņa tuvākos radiniekus, draugus un mājas kaimiņus (ja vien gārņiem tādi ir).

Atšķirībā no vistām un medus šūnām gārņi prata lidot. Tātad, lai tos notvertu, bija nepieciešams kāds pietiekami trāpīgs metamais ierocis, citiem vārdiem sakot, linga, kādu Rankstrails bija redzējis malumed­niekiem rokās vai paslēptu zem apmetņa un kuras lietojumu uzreiz bija nopratis. Sākumā Rankstrails mēģināja putnus notriekt, metot tiem ar akmeņiem, bet, lai ari cik spēcīga bija viņa roka, šādi uz panākumiem nebija ko cerēt.

Taču Rankstrails jau sen nespēra ne soļa bez savas flautas. Viņš to nekad nespēlēja, nebija tajā nedz iepūtis, nedz vēlējies iepūst, taču flau­tas esamība viņa tarbā bija kā skaidrs un visā divdesmit collu garumā aptaustāms tēva mīlestības pierādījums.

Rankstrails no tarbas aizdares izvilka pīto ādas saiti un izvēra caur flautas galējo caurumiņu, pārvēršot to par lingu. Nu saites vidusdaļā va­rēja ievietot akmeni, kurš vēzienā ieguva tādu ātrumu un spēku, kādu ar roku mests nekad nesasniegtu. Rankstrails izmēģināja jauno ieroci. Lieliska linga. Visu ziemas pēcpusdienu viņš pavadīja slapjumā un auk­stumā, izbaudīdams prieku, ko sniedza jauniegūtais spēks. Nu viņam bija ierocis. Vajadzēja vingrināties ilgi, iekams tapa skaidrs, kā aprēķi­nāt metiena virzienu un stiprumu, bet saulriets vēl nebija nozeltījis ūdeni un gaisu, kad Rankstrails notrieca savu pirmo gārni. Nežēlīgs un rāms prieks viņu piepildīja, redzot asinīm notraipītās spalvas, jo tas nozīmēja, ka pavisam drīz no viņu mājiņas skursteņa pacelsies cepeša smarža.

Jau atkal iztēlē viņš sevi redzēja kā karotāju, kurš, bruņojies ar lingu, vajā visus'pasaules orkus, kas mēģinājuši nogalināt Melnīti, sabiedējuši mammu, bet tēvu no spēcīga un lepna vīra, kurš savā ciemā ar godīgu darbu spējis uzturēt ģimeni, pārvērtuši par sakauto, kura izdzīvošana at­karīga no dēla zagļa un malumednieka gaitām.