Pēdējais orks

—     Ar orkiem es cīnījos… — Rankstraila skatienā atkal pazibēja interese. — … cīnījos, rakstot patiesību par viņiem… patiesību par tiem, kas ar viņiem patiešām cīnījās… un tiem, kas īstenībā noslēdza savie­nības… un arī tagad… arī mūsdienās… orki nevarētu uzbrukt, ja nebūtu nodevēju… — Rankstraila acis no jauna pavērsās uz māju pusi, tomēr vīrelis nelikās mierā.

—   Daligarā iznicina pagātni, to noslīcina melos. Ķēniņa Ardvina pie­miņa zudīs, un reizē ar atmiņām mēs zaudēsim godu. Sens pareģojums pra­vieto pēdējā elfa un pēdējā pūķa tikšanos… Vai tu zini, kas ir elfs, dēliņ?

—   P-protams, — droši un pārliecināti atbildēja Rankstrails, — t-tas ir t-tāds ar asti, kas nogalina d-dižkungu mātes, lai neviens p-pēc tam nedabūtu marcipānu.

Vīrelis ievaidējās, itin kā būtu saņēmis sāpīgu pliķi. Un sāka no sā­kuma savu stāstu, kurā garāmgājēji neklausījās: ka viņš esot viens no Daligaras rakstvežiem, kurš izbēdzis no šīs pilsētas neskaitāmo benžu na­giem, ka viņš ticis mocīts un nolemts nāvei, jo esot izlasījis un citiem atklājis senu pareģojumu, ko pēctečiem atstājis ķēniņš Ardvins — Karotājs, Gaismas Kungs, Orku Uzvarētājs, Cilvēku Cilts Goda Atjau­notājs. Vīrelis kliboja līdzi sīkiem solīšiem (un Rankstrails drīz iemācī­jās pēc šādas kroplas gaitas pazīt tos, kuru kājas pabijušas bendes rokās), un turpat tuvumā palicis zeņķu bariņš atkal sāka par viņu smieties. Pa­zīdami Rankstraila smago raksturu, puikas neuzdrošinājās mest akme­ņus, tomēr apveltīja vīreli ar iesauku Trakais Rakstvedis vai, īsāk, Durnais.

Rankstrails uzdāvināja vīram pusi savas medus kāres un atkal mēģi­nāja no viņa sabiedrības atbrīvoties.

Taču nu Trakais Rakstvedis uzsāka nebeidzamus pateicības vārdus. Lai atlīdzinātu laipnību, viņš apsolīja Rankstrailam iemācīt rakstīt. Nē, la­bāk lai Rankstrails tūlīt nākot atpakaļ. Un, izmantojot ielas putekļus par tāfeli, vecais vīrs nelaida Rankstrailu projām ātrāk, iekams tas neprata pazīt un uzzīmēt sava vārda pirmo burtu. Kamēr Rankstrails vilka savu pirmo R, vīrelis viņam atklāja seno pareģojumu: kad pie apvāršņa atkal parādīšoties briesmas un ienaidnieki, visdiženākajam un pēdējam no elfu karotājiem līdzās stāšoties kareivīga ķēniņiene, kuras vārdā ir rīta gaisma, un pasaule tikšot glābta. Viņš arī piekodināja neticēt ļaunajiem apmelojumiem, ko stāsta par elfiem. Lai Rankstrails vismaz mēģinot tos apšaubīt. Un viņš vēlreiz uzsvēra, ka tie, kuri, nepazīdami pagātni, atsakās veidot nākotni, pastrādā daudz neģēlību, bet naids pret elfiem ir visnecienīgākā un cietsirdīgākā no visām.

Rankstrails noklausījās visu līdz galam, atcerēdamies vecāku pieko­dinājumu pret visiem izturēties pieklājīgi — arī pret tiem, kuri runā pēdīgās blēņas un muļķības, un beidzot varēja atvadīties.

Atgriezies mājās, viņš sastapās ar neizmērojamām tēva ciešanām, ko par laimi remdēja neizmērojams prieks, redzot, kā gārnis pārtop sātīgā ēdienā, — vārītā gaļa un virums bija īsta svētība slimajai mātei, kuras klepus nu pierima uz vairākām dienām. Bet ar putna dūnām tika piepil­dītas Liesmas vecās auduma kurpītes, un māsa beidzot pārstāja šķaudīt.

Naktī, kad visi gulēja un — galvenais — arī tēvs bija aizmidzis, Rank­strails piecēlās un uz savas flautas-lingas iegravēja R burtu, ko viņam bija iemācījis Rakstvedis. Tad viņš iegrieza vēl citus rakstus: ne jau ziedus un putnus, kādus mēdza darināt viņa tēvs, bet gan savādi savītus ģeometriskus ornamentus. Šī nodarbošanās un darba iznākums radīja rāmu un tīkamu apmierinājumu. Nu viņam bija linga, un lingai bija vārds, kaut arī tikai vienu burtu liels, un stāsts, — tāpat kā savs tapša­nas stāsts un vārds bija visiem ieročiem, ko nesa dižie karotāji, kuri bija cīnījušies, aizstāvot cilvēku pasauli tad, kad tai draudēja briesmas.

Medīt gaišā dienas laikā — kā Rankstrails drīz pārliecinājās — bija pārāk nedroši. Medījumu sargāja mežsargi, un tas bija bīstami, kaut arī viņš prata visai veikli noteikt to atrašanās vietu, vērojot, kur spārnos paceļas iztraucētie putni. Nakts gaitām bija vēl kāda priekšrocība: ne­vajadzēja sadurties ar tēva skatienu. Rankstrails iemācījās ziedot atpū­tas stundas un medībās devās tikai tumsā, kad silts un mierinošs miegs ietīstīja visus pieaugušos, izņemot sargkareivjus, un visus bērnus, izņe­mot viņu. Niedrājos pie dambjiem savās ligzdās gulēja arī gārņi un dzē­ses. Un vienīgā iespēja, kā tos atrast, bija nakšu naktīm stāvēt nekustīgi un gaidīt veiksmi: lidojošu ūpi, kurš viņu aizvadītu līdz pašam medījumam.

Treša nodaļa