Pēdējais orks

Rankstrailu aizkustināja māsas smarža.

Pār mazulīti krita mēness stari. Viņas sīkā, uzblīdusī, grumbainā sejiņa neko daudz pa šo dienu nebija mainījusies, varbūt vienīgi vairs nebija tik sarkana. Taču šoreiz Rankstrails nosprieda, ka tēvam ir taisnība. Tās runas par stārķi joprojām nebija saprotamas, taču māsa patiešām bija skaista. Viņa bija piedzimusi no tā paša mātes klēpja, kas bija laidis pa­saulē arī Rankstrailu. Un viņa sauks par tēvu un māti tos pašus cilvē­kus, kurus par tēvu un māti sauca arī Rankstrails.

Viņa bija viņa māsa.

Māsa.

Māšele.

Viņš domās atkārtoja šos vārdus gluži kā dziesmu. Rankstrails zināja, ka vārdi nav viņa stiprā puse, taču juta, ka dažiem vārdiem piemīt savāds burvju spēks. Māsa bija viens no tādiem. Arī māte, tēvs un dēls varēja būt burvju vārdi.

Rankstrails zvērēja, ka izlaupīs visu medu līdz pat Tumšajiem kal­niem, ja vien tas būs vajadzīgs. Ja vajadzīgs, viņš būs gatavs arī nogali­nāt, un, kamēr vien viņš būs dzīvs, neviens nekad nedrīkstēs darīt pāri Liesmai. Kamēr vien viņš būs dzīvs, viņa māsa nekad necietīs badu. Un, ja kāds grib teikt, ka viņa māsa ir neglīta, lai saka to brīdī, kad Rank­straila nav tuvumā.

Rankstrails neuzdrošinājās pakustēties, neuzdrīkstējās atteikties no mitrā un siltā pieskāriena viņa pirkstam, no šī tvēriena, kas apzīmogoja solījumu visam mūžam. Viņš palika nekustīgi tupam uz ceļiem, līdz Liesmas sejiņa sāka šķobīties un viņš noprata, ka izsalkums māsu kuru katru brīdi pamodinās. Ausa gaisma. Viņš negaidīja, līdz mazulīte ieraudāsies. Viņš paņēma savu jauno tarbu un izlavījās no mājas, steigdamies uz rīsa laukiem — pretī jaunai dienai zagļa gaitās.

Piecu, bet varbūt sešu gadu vecumā — kas to lai zina, jo gadus var skaitīt tikai tas, kurš pazīst kalendāru, bet tādas zinības bija gandrīz tik­pat neiedomājamas kā pats kalendārs kādā no šo tukšinieku mājām — Rankstrails kļuva par labāko medus zagli visā Arējā lokā, un tā bija īsta laime, jo neilgi pēc Liesmas piedzimšanas mamma saslima ar klepu, bet rozmarīna novārījumā izkausēts medus slimības lēkmēm lika pierimt.

Viegli tas nebija. Pirmās dienas veiksme vairs īpaši bieži neatkārto­jās. Bites nedzīvoja rīsa lauku tuvumā, to stropi bija meklējami mežos, birzīs un nedaudzajās šī novada ganībās. Vajadzēja nostaigāt daudzas die­nas, līdz izdevās atrast bites, bet pēc tam tikpat daudz dienu pagāja, tās izsekojot līdz stropam — bišu pilij, kas izskatījās kā milzīgs čiekurs un allaž atradās augstu kokos; pili, protams, sargāja dūcoši, spārnoti un bru­ņoti aizstāvji, un tai vajadzēja uzbrukt, pareizās devās sajaucot drosmi un pacietību. Sūnas nebija grūti paslēpt, un sargkareivji pie pilsētas vārtiem bija pārlieku aizņemti, lakstojoties ar meitenēm un strīdoties, lai pievērstu uzmanību sīkiem knauķiem. Grūtāk bija piemānīt tēva acis — tās sāpju pilnas nolūkojās, kā dēls nodarbojas ar likuma aiz­liegtām lietām. Taču klepus bija klepus, un tikai medus varēja to kaut nedaudz mīkstināt, nemaz nerunājot par to, cik izdevīgi šo saldmi varēja iemainīt pret kartupeļiem, sieru un pupām, kurās pirmos zobiņus kāri iecirta Liesma, kad bija jau pārāk liela, lai izsalkumu remdētu ar izsīk­stošo mātes pienu.

Viņš tēvs to visu nespēja sagādāt. Un, kad tēvs nodūra acis, Rankstrails jutās ļaunāk nekā tad, ja kareivji būtu viņu pieķēruši un pamatīgi nopēruši ar pātagu. Rankstrails zvērēja, ka metīs šo nodarbo­šanos pie malas. Pārtrauks, tikko tas būs iespējams. Paļāvīgi gaidot, kad šis piemērotais brīdis pienāks, viņš darbojās vēl centīgāk, kļūstot par galveno un vismeistarīgāko medus piegādātāju visā Arējā lokā.

Vienmēr bija kāds, kuru mocīja klepus: kaimiņš, kāds sirmgalvis, viens no bāreņiem, kas rotaļājās dubļos. Un uz Rankstraila ģimenes mitekli medus gribētāji reizēm nāca rindām vien. Viņu mājiņa kļuva par kvartāla centru.

Vasaras vakaros kaimiņi sasēdās durvju priekšā un kavēja laiku sa­runās, kas bija vienlīdz tukšas un tīkamas. Dažreiz skanēja mūzika — nē, flautu neviens nespēlēja, tā bija spēcīga un strauja dūdu un tamburīnu spēle, kura, kā ļaudis runāja, varot izdziedēt pat tarantulu sakostos. Šāda mūzika Rankstrailam patika. Tamburīnu rīboņa viņu aizrāva — to klausoties, šķita, ka viņš zirga mugurā auļo pāri pakalniem. Turklāt šī mūzika ārstēja ne tikai tarantulu kodienus, tā dziedēja arī no skum­jām un klepus, jo dažkārt gadījās, ka viņa mamma, gandrīz ne reizi neieklepodamās un laimīgi smiedamās, visu vakaru nosēdēja pie mājas durvīm ar Liesmu klēpī un viņu un tēvu blakām.