Pēdējais orks

Māte teica, ka tā vis neesot, ka Rankstraila laupījums (ko sauca par liāri) nozīmējot glābiņu. To varot pārdot. Viņiem mājās daudz ēdamā vairs neesot. Par grezno lādi, ko tēvs bija izgatavojis, nebija samaksāts, un par logu rāmjiem, ko viņš nesen salabojis, arī ne. Tāpēc būtu veltīgi lolot tukšas cerības. Viņa pati veļu mazgāt nevarot, vismaz pagaidām ne, kamēr bērns vēl tik maziņš. Plikas maizes un sīpolu viņiem dažām die­nām vēl pietikšot, bet kas notiks tālāk? Ja viņa neēdīs, piens izsīks, un mazulīte nomirs badā. Medu varēja pārdot. Un pašu kāri arī: tas bija vasks. Gan viens, gan otrs — vērtīga manta. Medus un vasks nozīmēja viņu mazulītes dzīvību. Viņu meitiņa nenomirs tā, kā bieži nomirst nabagu bērni. Viņu mazulīte dzīvos par katru cenu, lai arī ko tas prasītu. Un tā ir īsta laime, ka Rankstrails… ka Rankstrails spēj sagādāt medu.

Tēvs raudzījās pretī kā valodu zaudējis, un šķita, ka viņam kāds sā­pīgi iesitis. Tad kaut ko neskaidru nomurmināja: viņš esot… viņš ne… viņš negribējis… viņš…

Rankstrails klusēja, viņš bija apjucis. Klusēšana viņam bija pierasta lieta, viņa dabiskais stāvoklis, turpretī šāds apjukums bija kas jauns, ko līdz šai dienai nebija gadījies izjust. Līdz šim viss bija skaidrs: bija labie un pareizie darbi un bija sliktie un nepareizie, un labo no ļaunā atdalīja kvēlojoša svītra. Pārnest mājās ūdeni bija labi, par to slavēja. Kauties bija slikti, pat ja to darīja, aizstāvot mammu: netaisnīgi, tomēr sapro­tami. Ja viņš nekāvās, viņu slavēja. Taču tagad viņš bija izdarījis sliktu darbu, kas tomēr bija mazāk slikts par citu ļaunumu — māsiņas badu. To bija grūti aptvert. Rankstrails saprata: ja viņš turpinās zagt medu, neviens viņu par to nekad neslavēs, turpretī, ja viņš medu vairs nezags, māsiņa cietīs. Viss bija nepareizi. Rīcība, kas būtu tikai laba un pareiza, nemaz nebija iespējama.

Veco maisu, kurā Rankstrails bija nests zīdaiņa vecumā, māte tagad pāršuva tā, lai tajā varētu noglabāt medus kāri, un aizsēja ar to pašu pīto ādas saitīti. Tad uzlūkoja Rankstrailu.

—    Kāpēc tas jādara viņam? Viņš ir bērns! — iesaucās tēvs. — Pie­augušie esam mēs.

—   Tieši tā. Mēs esam pieaugušie. Tu esi pieaudzis. Ja tevi pieķertu, mūs sodītu un padzītu no pilsētas. Un, ja mēs zaudēsim pajumti, Liesma nomirs.

—    Viņš ir tikai bērns. Un gandrīz neprot runāt….

—   Ko vajadzēs, viņš parādīs ar zīmēm… Turklāt es… man… nepatīk runāt… ar svešiem… un tu… kad jārunā par naudu… tu… viņš šai ziņā nav sliktāks par mums abiem un mazāk riskē.

Iestājās klusums. Tēvs nodūra acis.

Mamma paskaidroja Rankstrailam, kur jāiet. Pie aizsargmūru dien­vidu sienas atradās letes, kur tirgoja marcipānu un — kas vēl svarīgāk — mazus, plakanus, dzintaraini dzeltenus un kraukšķīgus našķus, ko gata­voja, medū karamelizējot sezama sēklas. Tur Rankstrailam vajadzēja parādīt savas bišu šūnas un sagaidīt, ko par tām solīs dot pretī. Tad mir­klīti izlikties šo piedāvājumu apsveram un tad piekrist. Piekrist, vien­alga, cik un ko par šūnām solītu. Tik trūcīgi ļaudis kā viņi nevar daudz kaulēties. Turklāt viņi nemaz nezina, par kādu cenu parasti pārdod zagtu medu, — viņiem taču nav nekādas saprašanas par kontrabandu un melno tirgu, jo tieši tā šī nodarbošanās saucama. Lai ko arī par medu solītu, Rankstrailam jāpiekrīt.

Vai viņš sapratis?

Rankstrails pamāja. Viņš bija sapratis.

Viņš atrada īsto vietu.

Tur bija kāda veca sieva sīkās bizītēs sapītiem matiem, viņa aplūkoja medus kāri un apmaiņai piedāvāja desiņu. Rankstrails juta, kā pār muguru pārskrien auksts drebulis, — tāda tirpoņa pār kauliem parasti pārskrēja brīdi pirms kautiņa. Viņš nekavējoties aizmirsa piekodinājumu piekrist jebkurai piedāvātajai samaksai, atdot medu un iet projām. Viņš vecenei pat neatbildēja. Tikai ielika kāri atpakaļ maisā un pagriezās uz iešanu.

— Došu divas, — iesaucās vecā. — Neej prom! Pagaidi. Šīs šūnas nav diez ko labas. Redzi, te pat aplipušas ar zemēm. Bet tu izskaties krietns puika. Došu tev divas desiņas. Tikai tāpēc, ka tu izskaties krietns puika.

Rankstrails apstājās un izlikās apdomājam. Tad pacēla roku un parā­dīja trīs pirkstus. Rankstrails skaitļus pazina. Gadiem ilgi viņš bija klau­sījies, kā ļaudis rēķina un kaulējas, un kaulēšanās — tā gan viņam šķita aizraujoša. To ne salīdzināt nevarēja ar muļķīgiem pastāstiem, kur prin­ceses tērgā ar krupjiem. Uzmanīgi klausoties un skatoties, arī viņš pats bija iemācījies skaitīt uz pirkstiem.