Pēdējais orks

Vajadzēja tikai bitēm sekot, lai atklātu to stropus — īstus dārgumu kambarus, kuros glabājās medus, turklāt Rankstrailu sajūsmināja medus kāru precīzie šūnu astoņstūri, kas atkārtojās ģeniālā un nemainīgā rak­stā. Rankstrails sadurstījās kazenājos un savainojās uz asiem zariem. Tur­klāt viņam uz paša ādas nācās atklāt, ka bites sāpīgi dzeļ un to koduma vietā paliek neliels piesārtis pampums, kas neasiņo, toties sūrst vairāk nekā visas skrambas un pušumi, ko līdz šim bija gadījies iegūt. Pēc dau­dziem tuvošanās mēģinājumiem un neveiksmēm Rankstrails pats — kā allaž, pats — noskaidroja, ka bites neuzbrūk un ļauj izlaupīt savu stropu, ja viņš tuvojas tām pavisam lēnām un viscaur noziedies ar dubļiem.

Rankstrails atgriezās mājās, noķepis dubļiem, sviedriem un asinīm, drēbju nepiesegto miesu viscaur klāja sarkanas dzēlumu vietas ar nolū­zušiem dzeloņiem, viss sūrstēja un sāpēja tā, it kā viņš būtu applaucējies, taču rokās viņam bija medus kāre. Viņš iegāja pa Lielajiem vārtiem, kuros dīvainā kārtā nestāvēja neviens sargkareivis, un līksms kā cīrulis pavasarī skriešiem laidās cauri Ārējam lokam, kur valdīja neierasts klu­sums, ko tricināja tikai lēnas un vienmuļas zvana skaņas.

Kad beidzot viņš pārradās mājās, lai parādītu savu dārgumu, nekas nenotika tā, kā viņš bija izsapņojis. Māte šņukstēja, tēvs bija nomākts: bija pienākusi ziņa, ka šai naktī piedzimis arī dižkunga Erktora dēls, kurš ticis nosaukts par Ēriku, taču Nāves eņģelis bija ieradies un aizve­dis sev līdzi dižkundzi Lucillu — turp, no kurienes neviens neatgriežas.

Rankstraila sirds sažņaudzās.

Viņš nožēloja, ka vēl nesen bija apskaudis šo Citadeles bērnu, kuram visu mūžu netrūks desu apļu un pusapļu, taču kuru nekad neapspīdēs mātes smaids. Pirmoreiz Rankstrails apjēdza, ka pats ir īsts veiksmi­nieks. Viņam bija tēvs, viņam bija māte. Viņš bija dzīvs.

Rankstrails uzlūkoja mātes seju, pa kuru ritēja asaras, un, gribēdams drīzāk remdēt viņas bēdas, sniedza medus kāri.

Māte pārstāja raudāt.

Tēvs šausmās sastinga. Un pārskaitās — Rankstrails neatcerējās, ka tēvs agrāk kaut reizi būtu dusmojies.

—   Nekad vairs! — tēvs kliedza. — Nekad vairs, nemūžam! Apzvēri! Vai tad tu nesaproti? Bites varēja tevi nogalināt. Tu varēji nokrist no zara. Varēji nomirt. Tu nedrīksti tā darīt! Paskaties, kā tu esi sadzelts! Bez manas atļaujas tu nedrīksti iet projām uz rīsa laukiem. Vai tu maz zini, cik ļoti mēs uztraucāmies?

Rankstrails raudzījās uz tēvu izbrīnīts un pat aizgrābts. Tēvs nekad agrāk balsi nebija pacēlis. Viņš pirmo reizi dzirdēja, kā tēvs klaigā. Doma, ka tēvs viņam tikko aizliedzis sasisties vai savainoties, Rank­strailu sajūsmināja un iepriecināja.

Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss: bija vēl citi iemesli, kāpēc medu vākt nedrīkstēja. Tēvs rāmākā, taču bažīgā balsī paskaidroja, ka tas esot aiz­liegts. Bites dzīvojot savvaļā un saimnieka tām neesot, tomēr to medu ņemt nebija atļauts.

Viņi, Ārējā loka iemītnieki, nepiederēja pilsētai, viņus te tikai pie­cieta. Viņiem nebija nekādu tiesību. Viņi neko nedrīkstēja aiztikt — ne apelsīnus kokos, ne zivis dīķos, ne gārņus, ne savvaļas bišu medu, jo tas viss piederēja pilsētniekiem, bet viņi tādi nebija, viss piederēja pilsoņu kopumam, bet viņi tajā nebija iekļauti. Viņus uz šo pilsētu neviens ne­bija aicinājis, tāpēc šejieniešiem nebija nekādu pienākumu dalīties ar viņiem savos labumos.

—   Tu esi mans bērns, — tēvs piebilda, — un es negribu, lai tu vēl kād­reiz darītu kaut ko nelikumīgu. Lai arī bitēm nav saimnieka, šis medus, saproti, nepieder tam, kurš to atrod. Tas nepieder tev, kaut arī tu biji veikls un drosmīgs un izcieti sāpes, lai to sagādātu. Medus vākšana ir zagšana. Citi to dara, es zinu. Citi nodarbojas ar malumedniecību, citi ar kontrabandu, bet mēs ne, mēs to nedarām. Tu, es, mans tēvs un mana tēva tēvs — mēs visi esam cilvēki, kas ciena likumus. Mēs nekad ne­esam zaguši. Neko. Nekad. Labāk mirt badā. Ne es, ne mans tēvs, ne tēva tēvs nekad…

Un arī tas nebija viss: Rankstrailam bija paveicies tikai tāpēc, ka sērās par dižkundzes nāvi visi bija aizsteigušies uz Citadeli un pat Lielie vārti bija palikuši bez apsardzes…

— … Ja tu zodz, tevi drīkst sodīt. Tevi drīkst nopērt. Es ne… nekad… es to neizturētu, saproti? Es neizturētu, ja kāds darītu pāri manam bēr­nam. Es negribu, lai sargkareivim ir tiesības nopērt tevi ar pātagu vai noslānīt ar rungu, nekad…

Rankstrails bija tik aizņemts, apdomājot jauno atklājumu, ka viņš pieder ne tikai sev, bet arī savam tēvam un mātei, ka pirmajā brīdī pat nesadzirdēja mātes balsi, kas uzstājīgi atkārtoja: — Nē, nē, nē… — Arī tā nekad agrāk nebija noticis.