Monika un mežs

-     Nu labi, man vienalga, ko viņš tur darījis… noteica Ralfs. Bet viņam pienācis laiks nedaudz paciemoties pie mums pārmaiņas pēc…

-     Kā tā? jautāja Monika.

-     Ja viņš patiešām ir tā sauktais peļu lācītis, tad viņš pastāstīs mums, ko la­bu ir iemācījies, dzīvodams aluķēmu gūstā, bet, ja viņš tomēr ir aluķēms vēl jo labāk! Tad mēs viņam varēsim pavaicāt, kāpēc viņiem bail no pūpēžveidīgajiem.

-     Tā jau nu viņš tev teiks… iespurdzās Arvils.

-     Lai tikai pamēģina neteikt, draudīgi noteica Ralfs. Es viņam…

-     …uzrīdīšu savu žurku! pabeidza Ruta, un visi iesmējās.

-     Cik reizes es jums varu atkārtot, ka tā nav nekāda žurka! Ralfs sirdīgi aizrādīja. Tā ir šinšilla!

-    Jā… Visu šinšillu šinšilla… ļoti svinīgi teica Ruta, un atkal visi sāka ķiķināt.

-     Viņš nenāks pie mums, sacīja Monika. Es taču jums stāstīju, ka es jau viņu aicināju, bet viņš nenāca. Baidās.

-     Skaidrs, ka baidās, sacīja Ralfs. Jo tad mēs uzreiz būtu sapratuši, kas par lietu, un viņš vairs nevarētu stāstīt tev visādas pasakas par aluķēmu uzbru­kumu.

-     Jā, starp citu, ieteicās Ērla. Tas, ka viņš, runājot par aluķēmiem, visu laiku sauca viņus par troglodītiem, arī ir zīmīgi. Tikai aluķēmi paši sevi tā sauc viņi nevar ciest, ja citi viņus saukā par aluķēmiem.

-     Redzi! iesaucās Ralfs. Tā ka nav nekādu šaubu par to, kas viņš ir pa­tiesībā!

-      Nu, vai ziniet! protestēja Monika. Tie taču nav nekādi pierādījumi jūs vienkārši miniet!

-     Noķersim viņu, un tad nevajadzēs vairs minēt, ieteica Ralfs.

-    Jā… domīgi novilka Ērla. Tomēr tas ir dīvaini, ka viņš tā mēģināja aiz­vilināt jūs visus projām ar parastu iebiedēšanu. Itin kā viņi nemaz negribētu nākt un cīnīties. Izskatās, ka viņi nemaz tik droši par sevi nejūtas…

-     It sevišķi jau tagad, piebilda Ralfs. Kad mēs sākam par viņiem šo to uzzināt.

Ruta labu brīdi bija klusējusi, un tagad viņa beidzot ierunājās.

-     Kā jūs domājat viņu noķert? viņa jautāja.

Iestājās klusums, kamēr visi prātoja. Patiešām, kā lai noķer kaut ko, kas, ļo­ti iespējams, bija aluķēms? Līdzko viņš saprastu, kas notiek, viņš tūlīt iedvestu viņiem tās drausmīgās bailes, un viņi kliegdami aizlaistos sazin kur… Vajadzē­tu viņu iemānīt ar viltu bet vai aluķēmu vispār varēja tā iemānīt? Un, ja va­rēja, tad kā? Viņu droši vien nevarēja iemānīt ar našķi un viņu nevarēja pie­vilināt ar naudu… Varbūt, ka viņu varētu iemānīt ar vecmāmiņu, bet visas vec­māmiņas jau bija pie aluķēmiem… Jā, te bija, ko palauzīt galvu…

Pagāja krietns laiciņš, un Monika juta, ka viņai sāk sāpēt galva. Vispirms jau viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka Musis patiešām ir aluķēms, bet viņai ne­bija arīdzan neviena argumenta, kas liecinātu par pretējo. Un viņai nebija ne jausmas, kā viņu varētu ievilināt un vai to vispār vajadzētu darīt. Ja nu viņi no­ķer Musi, iespundē kaut kur, un beigu beigās izrādās, ka tas ir tikai peļu lācī­tis, un aluķēmi atnāk un viņu nolaupa, kamēr viņš bezpalīdzīgi kaut kur tup ie­spundēts…

Monika nopūtās. Tas noteikti nebija kaut kas tāds, ko varēja atrisināt vienā mirklī…

Arī pārējiem neklājās vieglāk. Likās, ka nevienam nenāk prātā neviena jē­dzīga doma. Ralfs, sarauktu pieri, sēdēja un elsa, Ērla pa kādu sīku caurumiņu vilka no spilvena laukā dūnas, Ruta kodīja lūpu, bet Arvils ar tukšu skatienu blenza uz gulbjiem vitrāžā…

-     Man šķiet, ka tā mēs neko neizdomāsim, beidzot sacīja Ralfs. Droši vien Monikai būs vēl jāpaskatās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, un jāmēģi­na izdibināt, kas viņus interesē…

-     Kas viņus interesē?! ironiski iesaucās Monika. Vecmāmiņas, protams!

-     Bez vecmāmiņām… teica Ralfs.

-     Labi… To es, protams, varu darīt, sacīja Monika. Pieņemsim, ka es kaut ko arī izdibināšu, bet tas taču darbosies tikai tad, ja Musis patiešām būtu alukēms, bet viņš nav alukēms!

-     Neesi tik pārliecināta, iebilda Erla.

-     Un galu galā ar kaut ko taču mums ir jāsāk, sacīja arī Ruta.

-    Labs ir, tad tā ari darīsim, beidzot piekrita Monika, un tā nu viņi bija vie­nojušies.

-     Šovakar pat, teica Ralfs, kad Meža Veča būs nolikusies gulēt.

Ērla bija diezgan vīlusies, jo viņa visu laiku ilgojās palūkoties, kā tad notiek slavenā skatīšanās ar Aci, bet kā par spīti tā vienmēr notika vēlu vakaros, kad viņa jau sen bija savās mājās. Taču šoreiz viņa nolēma izlūgties atļauju savē­jiem palikt pa nakti pie Rutas un Monikas un nelaist garām tādu pasākumu. Pārējie gan mēģināja viņai iegalvot, ka no malas tik un tā nekas nav redzams un ka visi prieki (Monika sašķobīja ļoti sašutušu grimasi pie vārda «prieki») tiek Monikai, bet Ērla, protams, nebija pārliecināma.