Monika un mežs

Signe Кvaskova

Monika un mežs

.

.

.

PIRMĀ NODAĻA vannas caurums

Monikai ļoti patika iet vannā.

Kad viņa iekāpa siltajā, caurspīdīgajā ūdenī, viņa mēdza aizvērt acis un iztēloties, ka peld uz muguras koku ieskautā ezerā pašā meža vidū…

…ezers ir apaļš, un tajā kā spogulī redzama gaiši zilā debess un baltie mākoņi… pāri gludajai ezera virsmai šaudās zeltaini mirdzošas spāres, un krasta niedres, šūpodamās vieglajā vēsmiņā, klusām čaukst…

Un tikai, kad noklaudzēja durvis, vecaimātei vai vectēvam ieejot dzīvojama­jā istabā, Monika pamodās no saviem sapņiem un negribīgi pameta meža eze­ru, lai, atvērusi acis, ieraudzītu labi pazīstamo vannas istabu ar tumši zilajiem dušas aizkariem un no mitruma nomelnējušajiem griestiem. Flīzes, kas bija tā­dā pašā netīri zilā krāsā kā dušas aizkari, no vecuma bija kļuvušas pavisam ne­spodras un vietumis atdalījušās no sienas, draudot kuru katru brīdi atlupt pavi­sam un iekrist vannā.

Šad un tad pie griestiem tupēja mazs, melns zirneklis ar astoņām resnām sīkiem matiņiem klātām kājām. Monika viņu nez kāpēc bija nodēvējusi par Bendžaminu un arvien gribēja noķert un izlaist laukā pa logu, bet ikreiz, kad meitene bija izkāpusi no vannas, zirneklis nozuda. Kad Monika, guļot vannā, uz viņu lūkojās, Bendžamins, sajutis, ka tiek novērots, ņēma kājas pār pleciem un, noskrējis lejup pa sienu, pazuda melnajā spraugā zem iz­lietnes.

Monikai bija desmit gadu, un viņa dzīvoja pašā pilsētas centrā kādā vecā mūra mājā. Kopā ar viņu dzīvoja vecāmāte un vectēvs, bet Monikai likās, ka viņi nav gluži tādi, kādiem būtu jābūt vecaimātei un vectēvam.

Nebija jau tā, ka viņa zinātu, kādiem tad īsti viņiem būtu jābūt, tomēr viņai šķita, ka kaut kas nav tā kā vajag… Viņas draudzenes Helgas vecāmāte bija pavisam savādāka, un reizēm Monika nevarēja saprast, vai «pareizā» vecāmā­te ir Helgai, turpretī viņas vecāmāte ir tikai kaut kāds pārpratums, jebšu otrā­di. Helgas vecāmāte bija sīka, šausmīgi krunkaina, bet briesmīgi mīļa vecenī­te, turpretī Monikas vecāmāte bija īgna veča, kas Monikai atgādināja kaimiņu sētas buldogu. Viņa mūžīgi par kaut ko gremzās, un vectēvs reiz bija pārstājis runāt viņai pretim un kopš tā laika nerunāja vispār…

Monikai patika iet vannā vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka tur va­rēja sasildīties, jo, kad sāka pūst aukstie rudens vēji, dzīvoklis pastāvīgi turējās drēgns. Tomēr galvenais iemesls šīm biežajām peldēm bija tas, ka, iegrimstot siltajā ūdenī, viņa pilnībā aizmirsa apkārtējo pasauli un varēja ļauties fan­tāzijām…

Viens no viņas mīļākajiem sapņiem bija par mežezeru. Bet bija ari citi cit­reiz Monika mēdza ienirt ūdenī vaļējām acīm, un, kaut arī acu priekšā bija ti­kai baltas vannas sienas, viņa redzēja daudz ko vairāk. Tajās reizēs viņa peldē­ja cauri krāsainiem koraļļu rifiem, kur starp koraļļu zariem šaudījās zivis visfan­tastiskākajās krāsās, lēnām irdamies un snaikstīdami galvas uz visām pusēm, garām peldēja sīciņi bruņurupuči, un līgani viļņojās zaļgani ūdensaugi…

Monikas vecāmāte bija priecīga, ja varēja atstāt meiteni savā vaļā, un daž­reiz pat likās, ka viņa paiet tai garām, mazmeitu vispār neredzot. Nebija jau tā, ka vecāmāte uz Moniku kliegtu. Parasti viņa ar meiteni vienkārši nesarunājās, un, tā kā vectēvs nerunāja vispār, tad Monikai atlika sarunāties tikai pašai ar sevi un ar savu suni lielu, pinkainu jaukteni, vārdā Bens. Varbūt Bens bija tas pats Bendžamins, tikai saīsināts, bet varbūt tie bija divi atšķirīgi vārdi, kas gan to varēja zināt…

Skolā patlaban bija karantīna, kas nupat jau ilga veselas divas nedēļas, un izskatījās, ka tik drīz vēl nebeigsies. Savukārt pēc tam bija paredzēts rudens brīvlaiks.

Un tā svētdienas novakarē Monika atkal gatavojās iet vannā.

Tagad, kad nevajadzēja iet uz skolu, viņai bija sajukušas visas dienas, un to, ka bija svētdiena, viņa zināja tikai tādēļ, ka no rīta bija zvanījuši zvani tuvējā baznīcā. Ik dienas viņa lielākoties sēdēja mājās un tikai rītos un vakaros ar sa­vu suni aizgāja līdz pilsētas parkam. Otrdienas rītos vecāmāte gāja uz tirgu ie­pirkties, un tāpēc Monika zināja, kad ir otrdiena un trešdiena, bet pēc tam vi­sas dienas atkal sajuka, līdz svētdienas ritam, kad zvanīja zvani.

Šovakar viss atkal bija kā parasti. Vectēvs sēdēja savā guļamistabā lielajā at­zveltnes krēslā un lasīja, bet vecāmāte, kaut ko pie sevis burkšķēdama, virtuvē vārīja ābolu ievārījumu.

Monika iegāja vannas istabā, aizlika durvīm priekšā krampīti, lai neviens vi­ņu nejauši neiztraucētu, un, sildīdama savas nosalušās rokas pie karstā ūdens caurulēm, noraudzījās, kā vanna pildās ar ūdeni.

Tas gāzās vannā ar lielu troksni, un Monika, aizvērusi acis, iztēlojās, ka stāv džungļos pie kādas mežonīgas upes, kurā gāžas milzīgs ūdenskritums… Pēc brīža viņai likās, ka kāds uz viņu skatās, un viņa jau izbijās, vai tikai tas nav kāds plēsīgs zvērs… Galu galā, kāds gan tur brīnums, ja džungļos uzskrien vir­sū tīģerim! Izbailēs Monika atvēra acis un saprata, ka vēl joprojām atrodas sa­vā vannas istabā.