Monika un mežs

Kad viņa bija savu stāstu beigusi, peļu lācītis atkal aizgāja apsēsties uz cel­ma un iespieda zodu ķepās. Bridi viņš tā sēdēja, iegrimis domās, bet Monika nepacietīgi viņu vēroja un beidzot jautāja: Nu, vai tu vari iedomāties, kas tas ir, kas aluķēmiem nepatīk pie pūpēžveidīgajiem?

Musis pakratīja galvu.

-      Nav ne jausmas. Bez tam es tādu teiksmu dzirdu pirmo reizi, un man šķiet, ka tā ir tīrais izdomājums… Jūsu vietā es nepaļautos uz tik nedrošu aiz­sarglīdzekli galu galā var izrādīties, ka tas viss ir aplamības. Turklāt jūs taču nemaz nezināt, par ko īsti tur ir runa. Tas taču var būt jebkas sākot ar pūpēžveidīgo ādas vairogiem un beidzot ar bultām, kas pilnmēness naktī izgrebtas no vinu kauliem…

Monika iesmējās. Vai tad pūpēžveidīgajiem ir kauli? viņa jautāja.

-     Vai tad ne? atjautāja Musis. Vai tad tu domāji, ka viņiem ir asakas?? Visiem ir kauli. Kāpēc gan lai pūpēžveidīgajiem tādu nebūtu…

-     Jā, patiešām… Kāpēc gan ne? Un tomēr es domāju, ka vecā Loja runā­ja taisnību tas ir, ka kaut kas tāds patiešām ir noticis. Un kuru katru bridi vi­ņa var atcerēties, kas tur īsti bija un tad aluķēmi var nākt kaut vai nākamajā dienā mēs viņus pienācīgi sagaidīsim!

Musis sēdēja uz celma un purināja ausis, mēģinādams tās izžāvēt. Sīku pilieniņu mākonis virmoja no viņa plīvojošajām ausīm uz visām pusēm.

Monika nosprieda, ka no peļu lācīša neko prātīgu neuzzinās, un nolēma do­ties uz mājām, citādi arī viņa dabūs iesnas stāvot slapjajās sūnās, kājas viņai noteikti nebija kļuvušas sausākas.

-     Labi, es tad nu iešu, viņa sacīja. Ja tu pārdomāsi, tu vienmēr vari ie­griezties pie mums.

-     Es nepārdomāšu, atteica peļu lācītis un nošķaudījās tā, ka ausis apsvie­dās otrādi. Man vēl arvien gribas dzīvot… Lai cik tas reizēm būtu nepatīka­mi… un viņš vēlreiz nošķaudījās.

-     Kā zini, noteica Monika un devās projām, bet Musis ielīda biezoknī.

Mājās pārnākusi, Monika atrada Ralfu iegrimušu kādā biezā grāmatā par di­mantu meklētājiem. Monikas vienīgais komentārs bija ja kāds meklē diman­tus, lai iet pa taisno pie aluķēmiem, bet Ralfs tikai nošņācās, lai ļaujot viņam lasīt, tā nu Monika gāja uz savu istabu. Rutu nekur nemanīja skaidrs, ka vi­ņa bija slidotavā. Pēdējā laikā viņa nemitīgi atgādināja, ka tuvojas decembris un ka viņai palicis pavisam maz laika, kaut gan Monikai likās, ka līdz divdes­mitajam decembrim, kad bija paredzētas sacensības, laika vēl bija atliku likām.

Nākamais rīts iesākās diezgan trauksmaini.

Pulksten astoņos Monikas un Rutas istabā iebrāzās Ērla un paziņoja, ka ir noticis uzbrukums vecajai Lojai. Tūlīt tika atsaukti arī Ralfs ar Arvilu, un viss rīts pagāja dedzīgi apspriežoties.

-     Tas notika vakar vakarā, stāstīja Ērla, kad visi jau kurināja ugunskurus un sāka gatavot vakariņas. Pēkšņi atskanēja drausmīga spiegšana, un sākumā visi nodomāja, ka kaut kur tuvumā dauzās pūpēžveidīgie, bet tad kāds atpazi­na vecās Lojas balsi. Tūlīt mēs visi drāzāmies uz viņas māju skatīties, kas šai noticis. Aizskrējuši redzam vecā Loja sēž savas būdas priekšā un spiedz pil­nā rīklē, bet šai apkārt loku lokiem sastādītas veselas rindas mēness suņusēņu. Kad mēs atskrējām, zaļās suņusēnes sāka spjdēt tā, ka man likās tās tūlīt aiz­degsies, bet vecā Loja laikam bija uz brīdi zaudējusi sajēgu, jo, mūs ieraudzīju­si, sāka spiegt vēl trakāk. Beidzot vienai viņas bijušajai kopējai izdevās šo no­mierināt, un viņa pastāstīja, ka pirms brīža viņai mēģinājis uzklupt aluķēms.

-     Ej nu? brīnījās Monika. Vai tad viņi tā klīst apkārt pa mežiem? Es biju domājusi, ka viņi vēl joprojām ir savās alās.

-     Tur jau tā lieta, ka parasti viņi nemēdz tā klaiņot apkārt, piekrita Ērla. Un, cik mēs sapratām no Lojas, tad tur bija bijis tikai viens pats aluķēms. Pa vienam viņi vispār nekad nemēdz klejot, ja nu tikai tad, kad pārvēršas par zvē­riem, lai mānītu mežaļaudis… Tā nu viņš bijis pielavījies, un vecā Loja uzreiz kritusi panikā, bet, tā kā viņa jau bija pamanījusies savākt sev apkārt krietni daudz mēness suņusēņu, tad ari aluķēms pārāk ilgi neesot izturējis, un drīz vien pats laidies lapās.

-     Tad jau mēness suņusēnes palīdz tīri labi, sacīja Ralfs.

-     Jā, bet tikai tad, ja aluķēmu ir maz. Jūs taču redzat, kā tas ir lai aizbai­dītu vienu pašu aluķēmu, vajag briesmīgi daudz to sēņu, un mēs taču nevaram staigāt pa Mežu, staipīdami sev līdzi tonnām suņusēņu…

-     Nevaram gan… Nu, un kā tad viss beidzās? Ralfs jautāja.

-     Nekā… Pagāja labs laiciņš, iekams vecā Loja nomierinājās, bet tad sāka satraukties ari pārējie cieminieki. Viņi sāka spriest, ka, ja te klejo viens alu­ķēms, tad gan jau kaut kur tuvumā ir arī citi, un tā nu šorīt agri visi izklīda pa Mežu lasīt mēness sunusēnes kā nekā vismaz kaut kāda aizsardzība…

-     Jā, lai nu kā, mums no visas šīs jezgas ir vismaz viens labums, noteica Ruta.

-     Kāds tad? vaicāja Arvils.

-     Nu kā tagad mēs varam būt droši, ka vecā Loja zina kaut ko tādu, no kā aluķēmi baidās. Citādi taču viņi nebūtu steigušies tai uzklupt.