Monika un mežs

-     Domāju, ka tev taisnība, piekrita Ralfs. Un tad vēl tas atgadījums ar bērnistabu…

Acīmredzot pārējie nesaprata, par ko ir runa, un Ralfam vajadzēja izstāstīt, kas bija atgadījies vakar, kad viņi ar Moniku bija devušies uz pūpēžveidigo «bērnistabu»… Viņš izstāstīja ari to, kā, viņiem ierodoties, ar olu atliekām tur vēl bija mielojies viens klabiķis, bet ka viņam tomēr šķiet, ka tie nav klabiķu posta darbi.

-     Ziniet, es ari domāju, ka tie nevar būt klabiķi, teica Ērla. Klabiķi nez kāpēc reti kad uzklūp pūpēžveidigo audzētavām, varbūt tāpēc, ka tās tiek ierī­kotas tad, kad lielākā daļa klabiķu jau ir pūpēžveidīgos atēdušies. Bez tam, ja vainīgie būtu klabiķi, jūs tur būtu redzējuši vairāk par vienu vien putnu…

-     Kurš arīdzan neizskatījās īpaši pārēdies… piebilda Monika.

-     Tieši tā, teica Ērla. Tad tur būtu pilns ar spalvām, un droši vien viņi turpat slaistītos apkārt ar pilniem vēderiem jau nekur negribētos lidot. Jūs ta­ču tur neredzējāt spalvas?

Monika ar Ralfu noliedzoši pakratīja gālvas.

-     Nē, nevienas pašas, teica Monika.

-     Es patiešām domāju, ka tie ir bijuši aluķēmi, sacīja Ērla.

-     Beidz! iesaucās Arvils. Tad nu gan viņi ir kļuvuši briesmīgi aktīvi. Tas jau kļūst bīstami.

-     Jā, izskatās, ka mēs esam uz pareizajām pēdām, sacīja Ralfs. Bet no tā visa nebūs nekāda labuma, ja vecā Loja beidzot nepiepūlēs savas smadze­nes un nesāks kaut ko atcerēties…

Monika sēdēja gultā un knibināja nagus. Viņa izmisīgi domāja, ko darīt stāstīt par peļu lācīti, vai nestāstīt… No vienas puses, būtu nelāgi pievilt viņa uzticību un apdraudēt viņu ar aluķēmu uzbrukumu sevišķi jau tagad, kad alu­ķēmi patiešām ir sākuši uzdarboties. Bet, no otras puses, lācītis taču noteikti varētu būt viņiem noderīgs. Bija manāms, ka viņš kaut ko zina, bet negrib stās­tīt, jo šausmīgi baidās no aluķēmiem… Bet, ja viņi būtu visi kopā, tad taču bū­tu daudz vieglāk cīnīties nekā tad, ja viņi katrs kultos kā prazdams… Bez tam neizskatījās, ka viņam tur, Mežā, klātos pārlieku labi, un viņa bailes nākt uz Mežsarga māju patiešām bija nedaudz neizprotamas… Visbeidzot Monika iz­lēma, ka, pastāstot draugiem par peļu lācīti, viņa tam nevar nodarīt pāri, un sāka runāt…

Kad viņa apklusa, sākās neliels ļembasts, tā ka pat Meža Veča pavēra dur­vis, lai paskatītos, kas pie viņiem notiek. Pēc tam visi nedaudz pieklusa, kaut ari vēl joprojām gribēja runāt visi reizē.

Tikai Ērla sēdēja klusu un rauca degunu. Kad visi bija norimuši, ari viņa at­vēra muti, un viņas teiktais visus pārsteidza.

-     Pirmo reizi mūžā es dzirdu par tādiem peļu lācīšiem, viņa sacīja.

Arvils iesmējās un pārsteigts uz viņu paskatījās.

-     Kā tas var būt? viņš jautāja. Tu taču dzīvo Mežā! Kā tu vari nezināt, kas vēl te dzīvo?

-     Tur jau tā lieta man šķiet, es ļoti labi zinu, kas te dzīvo, pūcīgi sacīja Ērla. Un tomēr par tādu peļu lācīti es nekad neesmu dzirdējusi… Kā tu tei­ci, kāds viņš izskatījās?

-     Tāds smieklīgs, ar baltu, nedaudz viļņainu kažociņu, garām, pūkainām

ausīm un milzīgām, brūnām acīm, sacīja Monika. Šausmīgi mīlīgs. Un jocīgs.

-     Un pie tam runājošs, smīnēdams noteica Ralfs. Jā, vai tas nav dīvaini, ka tu nekad neesi pat dzirdējusi par tādu mīļu, nedaudz smieklīgu un turklāt ru­nājošu radījumu, kaut arī visu mūžu esi dzīvojusi Mežā? viņš vaicāja Ērlai.

-     Ko tu ar to gribi teikt? aizdomīgi jautāja Ērla.

-     Man liekas, jūs visi ļoti labi saprotat, ko es gribu teikt, sacīja Ralfs. Un tieši tāpēc viņš arī negribēja, lai Monika kādam par viņu stāstītu jo tad atklā­tos, ka tādi kā viņš nemaz Mežā nedzīvo, un viņš tiktu atšifrēts.

-    Tu gribi teikt… noelsās Arvils un nobālēja, ka tas bija aluķēms?

Ralfs pamāja ar galvu, un ari Ērla piekrī­toši palocīja galvu, bet tad iejaucās Monika.

-      Nē, nē, tas nu gan nevar būt, viņa teica. Tad taču es to būtu sajutusi tās bailes, kas rodas aluķēmu klātbūtnē, nav ie­spējams sajaukt ne ar ko citu, es jau nu to zinu gan.

-      Bet tu taču stāstīji, ka pirmajā reizē, kad tu satiki Musi, tu ari sajuti kaut ko līdzī­gu, atgādināja Ērla. Un arī otrajā reizē.

-     Nu jā, bet viņš stāstīja, ka viņu vajā tas aluķēms, teica Monika un atkal pakratīja galvu. Nu nē… Musis pavisam noteikti nav nekāds aluķēms, es par to esmu pilnīgi pārliecināta.

-     Bez tam, ieteicās Ērla, jūs laikam esat aizmirsuši, ka tās bailes, kas nāk no alukēmiem, nav vienmēr un visur vienādas.

Viņi tās var gan pastiprināt, gan noslāpēt. Tad, kad viņi dodas uzbrukumā, viņi tās pa­stiprina, bet, kad grib, lai tu noticētu kaut kādam peļu lācītim (manu dieniņ, kas par vārdu…) tad noņem tās pavisam. Bet Monika nebija pārliecināma.

-      Kas par muļķībām! viņa iesaucās. Peļu lācītis ir tikai un vienīgi peļu lācītis un nekāds nebūt aluķēms! Un Ērla par viņu ne­ko nav dzirdējusi, jo viņš visu laiku ir sēdē­jis iespundēts pie aluķēmiem…

-     Un ko tad viņš tur darīja? smīnēdams vaicāja Ralfs.

-    Nu zini, to nu gan es viņam neprasīju! atcirta Monika. Pastāsti, kā tu jauki pa­vadīji laiku pie aluķēmiem vai tu gribēji, lai es to viņam pavaicāju?!