Monika un mežs

Kad jenots pamanīja vistu būri, viņš acumirklī pamodās. Saslējis asti gaisā, viņš apgāja būrim apkārt, kamēr vistas redzami satraucās aizvien vairāk un vairāk.

Meža Veča sarauktu pieri vēroja šo savādo ainu, un likās, ka tā viņai nepa­visam nepatīk, jo viņa sāka kaut ko murmulēt par to, ka «tā ir vistu psihiska traumēšana un ka tagad viņas vispār vairs nekad neizdēs nevienu olu…»

Tikmēr jenots bija apstājies pie būra durtiņām un visu savu uzmanību veltī­ja priekškaramajai atslēgai. Iesākumā viņš to uzmanīgi apostīja, tad paslējās uz pakaļkājām un iebāza vienu nadziņu slēdzenes atslēgas caurumā.

Vistas bija saspiedušās būra tālākajā stūri un kladzināja tā, ka visiem istabā esošajiem aizkrita ausis.

Jenots kādu bridi stāvēja, iebāzis nadziņu atslēgas caurumā, un vieglītēm to kustināja, itin kā izpētīdams slēdzenes mehānismu. Kad tas viņam bija skaidrs, viņš gari un sērīgi nopūtās un pakustināja ķepu slēdzene noklakšķēja un at­krita vaļā, un būra durvis atvērās. Tajā pašā brīdī mazais jenots ar visnevainī­gāko izteiksmi purniņā iebāza būrī ķepu un sniedzās pēc tuvākās vistas, kas aiz

bailēm nu jau bija galīgi zaudējusi prātu. Tomēr viņš nepaspēja sakampt savu upuri, jo Meža Veča iebrēkdamās piesteidzās un, sagrābusi jenotu un aizlingojusi to uz istabas otru galu, aizcirta būra durtiņas atkal ciet.

-     Nu vai ziniet! noelsās Meža Veča, kad vistas atkal bija drošībā, bet jenots, aizvainoti ņaukstēdams, tupēja istabas tālākajā kaktā. Galu galā kur tas ir redzēts sākumā viņam noliek tādu maltīti pašā deguna priekšā un pēc tam tik necienīgā veidā to atņem…

Ērla smējās, un arī pārējie sāka ķiķināt.

-      Tas taču ir vispārzināms, sacīja Ērla, ka jenoti ir paši nadzīgākie kramplauži, un tādēļ vistu būru slēdzenēm ir jābūt īpašām.

-     Vai es arī nevarētu dabūt vienu tādu īpašo slēdzeni? lūdza Meža Veča.

-     Es nevaru atļauties zaudēt vēl vairāk vistas…

Erla apsolīja sagādāt Meža Večai jenotdrošu slēdzeni, savukārt Meža Veča nolēma vistas līdz tam laikam paturēt istabā ar tādu norunu, ka Rutas jenots taps iespundēts apakšstāvā.

Kad visi, izņemot Rutu un Ērlu, bija paēduši, viņi devās lejā.

-    Kas tad jums šonakt paredzēts? Meža Veča vēl viņiem uzsauca. Pidža­mu balle vai spilvenu kaujas?

-     Domino čempionāts, atkliedza Arvils, jau skriedams lejā pa kāpnēm.

-     Un arī spilvenu kaujas, ja paveiksies… viņš vēl pie sevis nomurmināja.

Lejā visi bērni un dzīvnieki iemetās Ralfa un Arvila istabā, un Rutas jenots

tūlīt apsēdās pretī vitrāžai un piešķiebtu galvu aizdomīgi glūnēja uz tur tupoša­jiem saviem sugas brāļiem. Bens ar šinšillu nogūlās uz grīdas starp gultām un nemierīgi sakustējās ik reizi, kad kāds pār viņiem paklupa un tas notika visai bieži, jo vietas bija pārlieku maz, lai varētu pārvietoties netraucēti.

Ralfs izvilka no galda atvilktnes domino un izbēra kauliņus gultā. Gadījumā, ja Meža Večai ienāktu prātā palūkoties, ko viņi dara, domino čempionāts ietu vaļā pilnā sparā.

-     Kas jauns ciemā? jautāja Monika, kamēr Ralfs izdalīja kauliņus.

-     Ak, gatavais jampadracis, atmetusi ar roku, attrauca Ērla. Vecā Loja, protams, vēl arvien neko nav atcerējusies, un man patiesi ir aizdomas, ka arī neatcerēsies… Tagad viņa ir apstādījusi ap savu būdu vēl vairāk sēņu, un tur jau izskatās kā īstā suņusēņu plantācijā. Bez tam pārējā ciemā notiek apmē­ram tas pats. Visi, ieskaitot bērnus, klaiņo pa Mežu, vākdami mēness suņusēnes un stādīdami tās lokos ap savām mājām dažviet jau vairs nav iespējams iziet, jo visas takas aizaudzētas ar tām spīdīgajām sēnēm žļerkst vien zem kā­jām, kad iet cauri ciemam…

Ralfs bija izdalījis kauliņus, un viņi sāka spēlēt.

-     Šausmīgi gribas ēst… žēlojās Ruta. Es paspēju izēst tikai pusbļodiņu, kad viņa man to atņēma un atdeva šitai…

Šinšilla klusiņām nožagojās.

-      …žurkai, Ruta pabeidza, apveltīdama Ralfa šinšillu ar ne pārāk laipnu skatienu.

-     Es esmu teicis desmitiem reižu, nogurušā balsī teica Ralfs, ka tā nav nekāda žurka…

-      …bet gan Ralfa milzonīgā šinšillu šinšilla, turpināja Ruta. Zinām, zi­nām to tu esi teicis nevis desmitiem, bet vismaz simtiem reižu.

-     Un tomēr jūs viņu vēl arvien saukājat par žurku, aizvainoti sacīja Ralfs.

-    Jā, laikam ar pārsimt reizēm vēl ir par maz, lai žurku sāktu saukt par šin­šillu, teica Ruta, un visi ieķiķinājās. Visi, izņemot Ralfu.

Bens skaļi nožāvājās, un žāvas pārgāja klusā ņurdienā, viņam ieslīgstot mie­gā. Rutas jenots jau sen bija aizmidzis uz Arvila spilvena un tagad miegā raustīja ķepas, kā viņš to bieži darīja laikam kārtējo reizi dzinās pakaļ kādai vistai…

-     Cik ir pulkstenis? piepeši jautāja Monika, kad viņi atkal labu laiku bija spēlējuši.

Ralfs paskatījās pulkstenī, kas stāvēja uz galda, pa pusei ierakts Arvila zvē­riņu kolekcijā.

-     Deviņi, viņš atteica. Meža Veča noteikti vēl neguļ.

Tā nu nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, bet bija jūtams, ka visi do­mā tikai par vienu ko Monikai šonakt izdosies ieraudzīt. īpaši satraukusies, protams, bija Ērla.

-     Kāda sajūta ir tad, kad tu nokļūsti no šejienes tur? viņa čukstēja.