Monika un mežs

Monika paraustīja plecus. Es jau nekur nenokļūstu, viņa sacīja. Patie­sībā es tepat vien esmu… Bet sajūtas nav nekādas… Vienkārši es it kā vienu brīdi esmu šeit, bet nākamajā jau tur, citur… Dažreiz ir tā, it kā es iemigtu, bet tā pārsvarā bija tikai pašā sākumā kamēr es vēl nebiju ietrenējusies ie­raudzīt vecmāmiņas un aluķēmus tagad ir jau daudz vienkāršāk.

-     Un kā ir tad, kad tu esi tur? Ērla turpināja izprašņāt. Tu visu redzi, vi­su jūti kā pa īstam?

-     Jā, viss ir kā pa īstam. Tikai mani neviens ne redz, ne dzird, ne jūt es varu kaut vai kliegt… Bet, ja es mēģinu kādam pieskarties, es it kā izeju tam cauri kā spokam.

-    Vai, cik baismīgi… drebinājās Ērla. Un kā tev nav bail iet pie tiem alukēmiem vini taču var tev nodarīt nezin ko…

-      Ne tad, ja viņiem nav ne jausmas, ka es tur esmu, attrauca Monika. Pats galvenais ir neaizmirst, ka manis tur patiesībā nemaz nav jo, ja es sāk­šu tur pārlieku iejusties, es sākšu arī šo to sajust un, kas zina varbūt, ka kļūs vieglāk sajust arī mani… un Monika pastāstīja Ērlai, kā viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi visas vecmāmiņas un kā viņa bija mēģinājusi uzmodināt savu vec­māmiņu pirmo reizi viņas roka bija izgājusi cauri tukšam gaisam, bet otrreiz jau viņa bija spējusi satvert guļošās večiņas plecu. Un to nedrīkst pieļaut, Monika atkal teica. Tad gan tas var kļūt bistami.

Viņi spēlēja domino, līdz pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti, un tad Ralfs kā parasti aizlavījās pārbaudīt, vai Meža Veča ir aizmigusi.

-     Viss kārtībā, viņš atgriezies paziņoja. Guļ un šņāc gluži kā Bens. Va­ram sākt!

Monika iekārtojās ērtāk un aizvēra acis, bet pārējie saspringti uz viņu blen­za. Ērlai bija tūkstoš jautājumu, bet Ralfs uzšņāca viņai, lai viņa tagad nerunā, un tā nu visi kā sastinguši sēdēja un vēroja, kā Monika pamazām iegrimst ai­nās, ko viņas priekšā paver Acs…

Šoreiz Monika nedomāja par vecmāmiņām, bet gan tieši par aluķēmiem. Viņa atsauca atmiņā, kā viņi bija sēdējuši pie saviem klintī cirstajiem darbagal­diem un klusēdami slīpējuši dārgakmeņus…

Un nepagāja ne pusminūte, kad viņa saprata, ka vairs neatrodas siltajā is­tabā kopā ar pārējiem bērniem. Viņu pārņēma nejauks drēgnums, bet gaisā virmoja neparasta smarža tā varētu smaržot klintis, no kurām tikko kā atkalts svaigs dimants… vai sūnu gabaliņš, kas no zaļā Meža piepeši ienests šajā tum­sas un vēsuma pasaulē… Bet patiesībā viņai, protams, nebija ne jausmas, kas tā par smaržu…

Monika uzmanīgi atvēra acis un paskatījās apkārt. Jā, viņa atkāl bija pazīs­tamajās klinšu alās. Kāds ciets un auksts klinšu bluķis spieda viņai sānu, un vi­ņa piecēlās kājās, berzēdama nospiesto vietu.

Viņa stāvēja šaurā un tumšā klinšu ejā, bet nedaudz tālāk, pašā ejas galā, raustījās blāvi dzeltenīga gaisma droši vien no sveces un Monika devās uz turieni. Eja ieveda Moniku apaļā zālē, kurā visriņķī strādāja aluķēmi. Pārlieku­ši savas neglītās galvas pār darbagaldiem, viņi cītīgi slīpēja dimantus, un viņu cietās, pelēkās pinkas krita pāri acīm kā ķērpju mudžeklis.

Vecmāmiņas nemanīja laikam viņas jau gulēja. Uz katra darbagalda stāvē­ja pa svecei, un to raustīgās liesmas izgaismoja te kādu ieslīpu, zaļu aci, te kā­du nagainu ķetnu, bet šad un tad kad liesmas stari atdūrās pret kādu diman­ta smaili, dārgakmens uzliesmoja negaidīti žilbinošā spožumā.

No ejas, pa kuru bija ienākusi Monika, atskanēja tuvojošos ratu graboņa, un Monika instinktīvi palēca malā, kaut arī nekas nebūtu noticis, pat ja viņa pa­liktu stāvam ceļa vidū. Drīz no ejas parādījās aluķēms, kas stūma sev pa priek­šu ķerru, pilnu ar dimantiem tūlīt to skāra sveču gaisma, un ķerra uzliesmo­ja kā ugunskurs. Monika samiedza acis. Aluķēms aizstūma ķerru līdz klints iedobei zāles malā un izgāza tur ķerras saturu. Dimanti grabēdami sabira kau­dzē, un aluķēms ar tukšo ķerru atkal pazuda tumšajā ejā.

Visi aluķēmi kā parasti strādāja pilnīgā klusumā, un vienīgās skaņas radās no dimantu slīpēšanas. Monika devās pāri zālei, un viņas soļi dobji atbalsojās no klinšu sienām. Kaut arī viņa jau bija pieradusi pie tā, ka viņu neviens ne­redz un nedzird, viņai tomēr joprojām likās ārkārtīgi satraucoši tik atklāti do­ties cauri aluķēmu pilnai zālei…

Zāles otrā pusē sākās cita eja, un Monika devās tajā iekšā. Arī šī eja nebija necik gara un savienoja iepriekšējo zāli ar vēl vienu, kas bija tai stipri līdzīga. Un arī šeit sēdēja un strādāja aluķēmi atšķīrās tikai to veiktais darbs.

Šajā zālē notika rotaslietu izgatavošana. Uz darbagaldiem rindojās ārkārtīgi smalkas kaklarotas, gredzeni, auskari un aproču pogas un visos zaigoja smal­ki, jo smalki iestrādāti dimanti. Precīzais darbs prasīja milzu uzmanību, un Mo­nikai likās pat ja viņa šeit atrastos pa īstam arī tad būtu jāšaubās, vai kāds viņu vispār pamanītu…

Monika izgāja cauri arī šai zālei un iegāja nākamajā ejā.