Monika un mežs

-     Jā, man liekas, viņi tās speciāli tur audzē lai tikko izšķīlušamies pūpēž­veidīgajiem būtu ko ēst. Un, kad viņi ir badā, viņi tā jocīgi raustās. Pseidopodijas viņiem tad ir tik tikko sākušas veidoties, un viņi patiešām visvairāk atgā­dina pūpēžus tādas mazas, apaļas, baltas bumbiņas… Un tad nu viņi tirina tās savas svaigi izaudzētās pseidopodijas, un tūlīt kāda aukle skrien uz eglītēm pēc mēness suņusēnēm. Pašas aukles ēd žagarus tie reizē kalpo kā ligzda un kā uzkoda pieaugušajiem pūpēžveidīgajiem. Un man ir aizdomas, ka tās eglī­tes ari ir sastādījuši viņi jo reizēm viņi uzklūp kādai pavisam jauniņai eglītei un izgrauž tai saknes…

-     Vai, cik šausmīgi… nodrebinājās Monika. Nabaga eglītes…

-     Nu ko tur… Ralfs paraustīja plecus. Mēs taču ari ēdam salātus…

Pie priežu pakalniem viņi šķīrās Ralfs gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet Monika nolēma aiziet līdz egļu biezoknim. Tāpat vien paskatīties, kā klājas

viņas suņusēnēm, kas ar visu spainīti bija paslēptas pie ieejas biezoknī. Taču viņa pat nepaspēja spainīti uzmeklēt, kad no egļu biežņas kāds uzsvilpa.

Monika sastinga, bet tad, apjēguši, ka aluķēmi nemūžam viņai nesvilptu, pa­nācās tuvāk tumšajai egļu sienai un pasauca: Musi, tas esi tu?

Tas patiešām bija viņš. Viņa baltais kažociņš tagad bija netīri pelēks, un vilna saķepusi slapjās šķipsnās. Līzdams ārā no biezokņa, viņš šķaudīja un, apsēdies uz kāda celma, sāka izgriezt savas garās, plušķainās ausis. No tām iztecēja ūdens straumīte un plīkšķēdama ielija peļķē pie celma.

-    Tu esi apaukstējies, sacīja Monika, sarauktu pieri noraudzīdamās, kā pe­ļu lācītis trīc un dreb, laiku pa laikam nošķaudīdamies. Rozā deguna galā ka­rājās pile, un viņa lielās, brūnās acis tagad izskatījās vēl lielākas tās likās val­gas un drudžaini mirdzēja.

-     Tev vajadzētu sēdēt siltumā un dzert karstu aveņu tēju, nevis blandīties apkārt pa slapjiem mežiem, aizrādīja Monika.

-     Es zinu… Apčī!! peļu lācītis teica un nodrebinājās. Bet ko es varu da­rīt? Es nevaru sēdēt pie kamīna un gaidīt, kad aluķēmi ieradīsies mani savākt.

-    Tas, ka tu pāris dienu pavadītu mājās siltumā, aluķēmiem noteikti nevarē­tu tapt zināms, teica Monika.

-     Kā nu ne? Kā tad nu ne? uztraucās Musis. Viņiem viss top zināms uzreiz! Vēl joprojām viņi ir atstājuši vienu izlūku, kas turpina mani vajāt, tā ka liec mani mierā un nemaz nemēģini mani kaut kur ievilināt!

-      Labi, labi… Tikai nomierinies, Monika mēģināja pieklusināt satraukto peļu lācīti. Kas tad jauns dzirdēts par aluķēmiem? Vai viņi patiešām domā murns uzbrukt? viņa vaicāja, atcerēdamās redzēto pie aluķēmiem un to, kā tie vienā mierā bija noņēmušies ap saviem darbiem, nemaz neizskatīdamies pēc tādiem, kas grasītos kaut kur doties…

-     Kā tad, ka domā, atteica peļu lācītis un iepleta acis sak, kā gan Mo­nika par to vēl varēja šaubīties. Bet Monikai ne prātā nenāca izklāstīt viņam, kādēļ vina šaubās.

-      Man šķiet, viņi tikai gribēja nogaidīt, kamēr beigsies visas lielās rudens vētras, sacīja Musis. Un tad viņi var būt klāt kuru katru bridi.

-     Cik ilgā laikā viņi var atnākt? jautāja Monika.

Musis sakrunkoja pierīti un sāka domāt, kaut ko pie sevis murminādams un pieliekdams pirkstus.

-    Pāris dienas, kamēr tiek līdz pirmajām bērzu birzīm… tad kāda nedēļa līdz Robežkalniem… tad vēl pāris dienas līdz Klejojošo krūmu audzēm… divas nedēļas (ja laiks ir labvēlīgs) līdz Vējainajam virsājam un tad vēl kādas pāris nedēļas…

-     Tik ilgi? brīnījās Monika. Viņa nekad nebija domājusi, ka aluķēmu klin­šu krāvumi ir tik tālu. Ar Aci viņa tur varēja nokļūt vienā mirklī, un likās neap­tverami, ka patiesībā līdz turienei bija tik milzīgs attālums.

-     Un kā tad tu biji iedomājusies?! izbrīnīts iesaucās peļu lācītis. Troglodītu klinšu alas taču ir pašā Meža malā tālu, tālu…

-     Ņjā… noņurdēja Monika. Saki man vai tiešām tu nezini ko tādu, kas varētu mums palīdzēt?

-     Es taču tev teicu tur neko nevar darīt. Ja troglodīti atnāks līdz šejienei, tad labi nebūs… Jums tūlīt pat jādodas no šejienes prom!

-    To nu gan mēs nedarīsim, jautri attrauca Monika. Mēs esam šo to uz­zinājuši, tā ka mēs neesam gluži bezpalīdzīgi, pat ja aluķēmi patiešām atnāks līdz šejienei. Te viņa apklusa kaut kā viņa nebija īsti droša par to, vai drikst visu stāstīt citiem, pat ja tas būtu peļu lācītis. Bet peļu lācītis likās stipri satrau­cies. Viņš pielēca kājās, pieskrēja pie Monikas un, nervozi mīņādamies, blen­za uz viņu ar savām milzīgajām, spīdīgajām acīm.

-     Ko tu saki? Ko tad jūs esat uzzinājuši?

Monika bridi vilcinājās, bet tad tomēr nolēma pastāstīt seno teiksmu, ko vi­ņiem bija izstāstījusi vecā Loja. Galu galā varēja taču gadīties, ka ari peļu lācī­tis to zināja, tikai bija piemirsis, un iespējams, ka viņš zinās, kā īsti pūpēžveidīgie var aizbaidīt aluķēmus.