Monika un mežs

-     Dabiski, izklaidīgi attrauca Meža Veča. Un ko gan tu domāji ka es nogādāšu tevi nez kādā pilī, vai?

Tad Meža Veča piestiprināja klaviatūrai otru daiktu, kas acīmredzot bija laikbīdis. Tas gan izskatījās pēc nekārtīga pulksteņu un hronometru jūkļa… Kādas pāris sekundes ar to padarbojusies, tā ka laikbīdis sāka tikšķēt, Meža Veča uz­traukti sacīja:

-     Gatavs ir! Tā, Monika žigli nāc šurp… Nē, nē, somu ņem rokā… Jā, tā ir labi… Kur tas suns atkal blandās…?!

-     Ben, šurp! iesaucās Monika, un suns līksmi pielēkšoja pie viņas.

-     Tagad ej uz priekšu redzi, kur tas zaļais stars atduras pret stumbru?

Monika pamāja ar galvu.

-     Ej tieši gar stumbru un šķērso zaļo staru! Skaidrs?

-     Jā, nedroši sacīja Monika un, turēdama Benu aiz kakla siksnas, devās uz koka pusi. Tiksimies jūnijā! viņa uzsauca pārējiem, un tie viņai pamāja.

Tad viņa šķērsoja zaļo staru un izgaisa, gandrīz tajā pašā mirklī parādīdamās uz ekrāna, kur vēl arvien bija redzama viņas istaba.

-     Tagad jūsu kārta, Meža Veča sacīja Monikas vecmāmiņai. Vai redzē­jāt, kā tas jādara?

-    Jā, Monikas vecmāmiņa attrauca un arī devās uz stumbru, pret kuru at­dūrās zaļais stars. Un paldies visiem! to teikdama, viņa spēra soli zaļajā sta­rā un parādījās uz ekrāna blakus Monikai un Benam.

Knikš…

Meža Veča izslēdza aparātu, un ekrāns nodzisa.

-    Jāļauj tam nedaudz atdzist, viņa sacīja, un, kad bija pagājušas apmēram divas minūtes, bija pienācis laiks doties mājup arī pārējiem.

EPILOGS

Kādā otrdienas pēcpusdienā, aptuveni nedēļu pēc atgriešanās no Meža, Monika pārnāca mājās no skolas. Kad viņa bija atvērusi dzīvokļa durvis, viņu, līksmi riedams un kulstīdams asti, sagaidīja Bens.

-     Ā, Ben. atskanēja no virtuves, kas tur ir, ko, sunīt? Kas tur atnāca? koridorā parādījās vecmāmiņa, un viņas rokas bija līdz elkoņiem miltos. Nu, sveiki, sveiki kā gāja skolā?

-     Kā vienmēr, attrauca Monika, pabužinādama Bena galvu un nosviezdama skolas somu uz grīdas. Ja neņem vērā to, ka Helga literatūras stundas laikā aizmiga un sāka pa sapņiem tā spocīgi kliegt… Gluži kā pūpēžveidīgie… Bet tā stunda patiešām bija garlaicīga.

-     Ej pārģērbies, drīz būs pusdienas, sacīja vecmāmiņa. Bet desertā būs pankūkas.

-     Ooo! iesaucās Monika un aizmetās uz savu istabu. Domādama par pan­kūkām, viņa tā steidzās, ka uzskrēja virsū vectēvam.

Vectēvs kopš viņu atgriešanās no Meža bija pilnībā izmainījies. Bet pats dī­vainākais bija tas, ka viņš neko par notikušo nezināja. Neīstā vecmāmiņa bija izgaisusi kā nebijusi, un vectēvs bija pārliecināts, ka tā, kā tagad, ir bijis vien­mēr. Monika ar vecmāmiņu uzskatīja, ka tā ir labāk, un nolēma viņam neko nestāstīt.

-     Kas par steigu? vectēvs smiedamies jautāja. Vai Bens ir tā noilgojies pēc radio?

-     Kā, vai tad viņš to nav klausījies jau visu dienu? brīnījās Monika.

-      Nekā, attrauca vectēvs. Viņš visu laiku mocīja to nabaga kloķi, līdz man jau sāka likties, ka drīz būs jāiegādājas tev jauns radio, bet neko savai pa­tikšanai neatrada. Visu dienu pa radio skanēja tikai tāda kā jodelēšana nez kam par godu…

-     Jodelēšana? Monika sarauca pieri. Dīvaini gan…

Iegājusi savā istabā, viņa ieslēdza radio. Jā… Kloķis izskatījās pamatīgi sa­mocīts…

Bet nekādas jodelēšanas vairs nebija. Radio atskaņoja kādu jautru gabalu, kas ārkārtīgi gāja pie sirds Benam, un viņš tā kā mīdīdamies, tā kā dejodams sāka izgrūst aprautus kaucienus.

-     Hmm… noteica Monika, bet pēc brīža jau bija par jodelēšanu aizmirsusi.

Pēc pusdienām (un pankūkām), kad Monika sēdēja savā istabā un aizrautī­gi lasīja kādu piedzīvojumu gabalu, pie viņas ienāca vecmāmiņa un apsēdās uz gultas.

-     Kad es šodien iegāju vannas istabā, lai izžautu zeķes, vannā mētājās lūk, kas, viņa pastiepa roku, un Monika ieraudzīja, ka viņai saujā guļ neliels sai­nītis.

-    Nē, tas nav mans, Monika attrauca un jau gribēja turpināt lasīt, kad vec­māmiņa pavilka aukliņu, ar ko sainītis bija aizsiets. Drāniņa atrisa vaļā, un vec­māmiņa turēja rokā divus mazus kristāla putniņus…

Monika bridi blenza uz tiem, tad izņēma putniņus vecmāmiņai no rokas un pasmaidīja. Arī vecmāmiņa pasmaidīja Monika bija viņai stāstījusi, kā Meža Veča un Mežsargs sagaidīja ziemas saulgriežus.

-     Kad pienāks Ziemassvētki, mēs tos iekārsim logā, vecmāmiņa sacīja. Un tad ari mums ātrāk pienāks pavasaris…

.

.

SATURS

Pirmā nodaļa

Vannas caurums…………………………………………………………….

Otrā nodaļa

Kvaskova S.

Kv 180 Monika un Mežs. R.: Preses nams, 2002. 344 lpp., il. Māksli­niece Marita Grase.

Datorsalikums. Reģistrācijas apliecība nr. 2-0610. Ofseta tehnika. Metiens 1000 eks. Līgumcena. Iespiesta Preses namā, Balasta dambi 3. Rīgā. LV-1081. r