Monika un mežs

Tādēļ viņi norunāja tikties vakarā, bet dienu pavadīja, kā nu kuram tīk. Ru­ta ar Ērlu tūlīt pēc brokastīm devās uz slidotavu, bet Monika paklaiņot pa Mežu kas zina, varbūt izdosies satikt Musi un vēl kaut ko no viņa uzzināt. Vi­ņa ne par ko negribēja ticēt, ka peļu lācītis varētu būt pārvērties alukēms. Vi­ņa jau nu gan bija redzējusi aluķēmus un zināja, kā tie uzvedas un kā sarunā­jas peļu lācītis bija pārlieku atšķirīgs galu galā, var izmainīt izskatu, bet nevar tik loti lielā mērā izmainīt uzvedību…

Tā domāja Monika, dodoties uz Mežu, bet šodien viņai neveicās, jo no peļu lācīša nebija ne vēsts.

*

Ērla ieradās, kad visi sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Kad pavērās dur­vis, Bens, kas bija ar purnu racies pa savu ēdiena bļodu, cerēdams atrast vēl kādu labi paslēpušos gaļas gabaliņu, slinki pacēla galvu, bet, ieraudzījis, ka tā ir tikai Ērla, atkal nodūra galvu un turpināja rakāties pa bļodu.

Vakariņās bija ķirbju biezeņzupa. Kad Ērla apsēdās pie galda. Meža Veča aizgāja pēc vēl vienas bļodiņas, bet Ērla, saodusi ķirbjus, izmisīgi sāka gudrot kādu pieklājīgu iemeslu, lai atteiktos no savas vakariņu tiesas. Ķirbjus viņa ne­varēja ciest ne acu galā. Kad Meža Veča jau pasniedzās pēc smeļamās karo­tes, lai ielietu zupu Ērlas bļodiņā, Ērla izgrūda kaut ko līdzīgu «pru, pru, pru», tā ka Meža Veča pārsteigta sastinga ar karoti pusceļā un palūkojās uz meiteni.

-     Es… ēēē… stostījās Ērla, nedrīkstu ēst pēc septiņiem vakarā tas var samaitāt manu figūru…

Ralfs un Arvils iespurdzās, bet Monika sparīgi košļāja maizes šķēli, kaut arī mutes kaktiņi sāka vilkties uz augšu nodevīgā smaidā. Bet Ruta, sev pašai par nelaimi, metās vidū.

-    Jā, jā, viņa sacīja, garšīgi iestrēbdama zupu. Tas ir daiļslidošanas dēļ… Ja Ērla sāks ēst pēc septiņiem vakarā, viņa drīz pārvērtīsies par kaut ko līdzī­gu mučelei, un tad jau vairs nekādas slidošanas… To teikdama, viņa apmie­rināti čāpstināja viņai atšķirībā no Ērlas ķirbji un it sevišķi ķirbju biezeņzupa garšoja gaužām labi…

-     Kā tad tā? jautāja Meža Veča, aizdomīgi raukdama pieri. Ja jau Ērla nedrīkst ēst pēc septiņiem vakarā vai tad tu to drīksti? Cik es zinu, tu ari sli­do, vai tad nē? Un es negribētu, lai tu manis dēļ kļūsti resna kā mučele un zau­dē visas iespējas piedalīties divdesmitā decembra sacensībās! Nē, nē es to, nepārdzīvotu… Manas vainas dēļ… tā purpinādama, viņa atņēma Rutai bļo­diņu un nolika to zemē. Tūlīt pat pie tās pieskrēja Ralfa šinšilla un metās kāri šmakstināt.

Ruta izskatījās tik apstulbusi, ka Ralfs, Monika un Arvils neizturēja un sāka skaļi smieties, bet Meža Veča pagrieza bērniem muguru, lai viņi neredzētu, ka arī viņa klusiņām ķiķina. Kaut ari viņa nebija nekāda vecmāmiņa, viņa tomēr šo to zināja par bērniem un par to, kas šiem dažu labu reizi bija aiz ādas…

-     Diemžēl, Meža Veča teica Ērlai, šovakar mums ir tikai ķirbju zupa. Ja būtu vēl kas cits, es tev labprāt piedāvātu esmu pārliecināta, ka kaut kas cits tavai figūrai noteikti nekaitētu… Ērla, to dzirdot, nedaudz piesarka, bet Me­ža Veča turpināja: Bet, tā kā manas vistas ir gājušas mazumā, tad šovakar nekā labāka nav. Vistas man nu vairs ir tikai septiņas, un tās pašas ir tā ie­biedētas, ka ne par ko negrib dēt. Jenoti šogad nez kādēļ ir kļuvuši sevišķi ne­ganti…

-     Jā, tā ir, piekrita Ērla, izklaidīgi knibinādama maizes šķēlīti. Laikam jau arī maize figūrai nekādi neskādēja… Ari ciemā šogad jenoti uzdarbojas diez­gan pamatīgi atslēdzniekiem ir nācies kārtīgi noņemties, nomainot slēdzenes.

-     Ahā! iesaucās Meža Veča un atkal uzblieza ar karoti pa šķīvi tā, ka Ar­vils palēcās. Tad ari līdz jums viņi ir tikuši šitie razbainieki!

-     Kā nu ne, sacīja Ērla. Šogad jenotiem ir cāļu gads tur nu neko ne­var darīt…

-    Bet paklau, paliekusies uz Ērlas pusi, satraukti sacīja Meža Veča, viens gan man nav skaidrs… Kā viņi tiek būros?

Ērla iesmējās. Un jūs to nezināt? viņa smējās. Kur ir jūsu vistas?

-     Ārā, būri, atteica Meža Veča.

-     Labs ir, tad gaidiet, iesaucās Ērla un izmetās ārā.

-    Kas viņai padomā? brīnījās Meža Veča, kad aiz Ērlas bija aizcirtušās durvis.

Nevienam nebija ne jausmas, bet ilgi viņiem nenācās minēt, jo tur jau Ērla atkal nāca, aizelsusies stiepdama milzu būri ar septiņām satrauktām vistām un vienu ne mazāk satrauktu gaili. Viņa iestiepa būri istabas vidū un diezgan ne­saudzīgi nometa to uz grīdas, kamēr vistas savu attieksmi pret šādu izturēša­nos pauda ar skaļu un sašutuma pilnu ķērkāšanu un klukstēšanu. Tad Ērla pie­steidzās pie dīvāna, kur stūri klusām šņākāja Rutas jenots un tāpat, bez liekām ceremonijām, sakampa to aiz čupra, aizstiepa pie vistu būra un nolika zemē. Jenots samiegojies mēģināja saritināties turpat uz grīdas, bet Ērla viņu ne­daudz pabakstīja, un visbeidzot viņš vairs nemēģināja likties uz auss.

Tagad skatieties, brīdināja Ērla.

Tūlīt visi pielēca no krēsliem un pienāca tuvāk, lai varētu labāk redzēt, kas te tagad notiks.