Monika un mežs

Ralf! Monika pasauca un pagājās dažus soļus uz priekšu. Mazās eglītes, kas bija saaugušas diezgan blīvi, un gludā sūnu un ķērpju grīda izskatījās diez­gan nedabiski likās, it kā kāds te būtu ierīkojis Ziemassvētku eglīšu audzēta­vu. Monika redzēja, ka te sev mājvietu izvēlējušās daudzas mēness suņusēnes. Saaugušas biezos čemuros, tās mirdzēja gan zilā, gan zaļā, gan sarkanā krāsā un, Monikai tuvojoties, te izdzisa, te iezalgojās vēl košāk nekā vesela gaismu parāde.

Starp mazajām eglītēm kaut kas nozibēja, un parādījās Ralfs. Viņš izskatījās diezgan savādi tāds kā samulsis, kā izbijies. Brīdi viņš stāvēja, neteicis ne vār­da, un tad domīgi pakasīja galvu un sacīja: Ejam, tev tas jāredz.

Pagriezies viņš spraucās cauri eglītēm, un Monika līda viņam pakaļ, uzma­nīdamās, lai kāds Ralfa vaļā palaistais zars netrāpītu viņai sejā. Beidzot viņi iz­nāca nelielā klajumiņā. Te tāpat auga mīkstās sūnas un ķēpji, bet zemē bija vēl kaut kas, kā nebija citur žagari. Savākti tādās kā nelielās kaudzītēs, žagari bi­ja pilnīgi visur. Bet tas vēl nebija viss. Starp žagariem mētājās olu čaumalas. Baltas, spožas čaumalas bija gan uz žagariem, gan starp tiem tās bija izšķai­dītas pa visu laucīti, un olu saturs bija satecējis sūnās. Kādā žagaru kaudzē stā­vēja milzīgs, melns klabiķis un kaut ko knābāja.

-    Tiš! uzsauca Ralfs. Klabiķis paskatījās uz bērniem ar spožu aci, noklabināja knābi un, savicinājis spārnus, aizlaidās.

Nebija neviena pūpēžveidīgā. Un nevienas veselas pūpēžveidīgo olas.

-      Kas tā par postažu? vaicāja Monika, platām acīm raudzīdamās vis­apkārt.

-     Nezinu, pavisam samulsis, atbildēja Ralfs. Vēl vakar viss bija kārtībā. Acīmredzot tas ir noticis pavisam nesen.

-     Domā, ka te plosījušies klabiķi? jautāja Monika, uzkāpdama kādai čau­malai. Kraukšķēdama tā sašķīda zem viņas kājām.

-     Nezinu… Var jau būt… Ralfs šaubīgi novilka. Bet kāpēc tad te ir viens pats klabiķis? Viens pats klabiķis nevarēja šito visu sastrādāt. Un kur ir paliku­ši maziņie pūpēžveidīgie un aukles?

-     Droši vien vai nu aprīti, vai aizmukuši, noteica Monika, paraustīdama plecus. Jā, nekādu citu iespēju nevarēja būt.

-    Dīvaini… joprojām neticīgi teica Ralfs. Bet atceries, kā bija toreiz, kad klabiķi uzklupa pūpēžveidīgajiem viņu bija briesmīgs bars, un tad vēl visa tā ķērkšana un klabināšana to nevarētu nepamanīt. Un šodien es neesmu ma­nījis neko tamlīdzīgu.

-     Varbūt, ka tas notika naktī…? minēja Monika.

-     Var jau būt… atkal ne visai pārliecināti norūca Ralfs.

Bridi viņš stāvēja, saraucis pieri un kaut ko drūmi domādams, un tad bei­dzot atmeta ar roku. Nu ko, te mēs vairs neko nevaram darīt. Ejam atpakaļ!

Viņi atkal devās cauri jauno eglīšu audzei un rāpās no kalna lejā. Izrā­dījās, ka nokāpt bija vēl grūtāk nekā uzrāpties augšā, jo kājas slīdēja vēl daudz trakāk. Monika aptuveni no kalna vidus nošļūca lejā uz dibena, un nū­ja izslīdēja viņai no rokām un uzkrita uz galvas Ralfam, kurš iebrēcās un pa­muka malā.

Mājās ejot, Ralfs bija diezgan drūmā omā. Viņš nevarēja saprast, kā iespē­jams vienā mirklī pārvērst pūpēžveidīgo olu glabātavu un bērnistabu tādā pos­ta ainā. Bez tam šis klabiķis izskatījās iemaldījies šeit gluži nejauši. Viņš neiz­skatījās arīdzan pēc tāda, kurš būtu tikko izdzēris pārsimts olu…

-     Nekreņķējies, citur droši vien ir vēl citas bērnistabas, mierināja Monika.

-     Droši vien, piekrita Ralfs. Bet kāda iespējamība, ka es tās atradīšu? Droši vien tās nav visas vienā Meža pusē, un šī bija vietējā bērnistaba. Pilnīgi iespējams, ka nākamā atrodas simtiem kilometru attālumā…

Monika gāja pa slapjajām melleņu mētrām un beidzot sajuta, ka viņai salst samirkušās kājas un arī sēžamvieta, uz kuras viņa bija šļūkusi pa kalnu.

-    Kāpēc tu tā uztraucies? viņa beidzot jautāja. Tie taču ir tikai pūpēžveidigie. Pats atceries, ko stāstija Ērla ja ap viņiem šad un tad nepamielotos kla­biķi un citi zvēri, viņi drīz pārpludinātu visu mežu.

-    Mani neuztrauc tas, ka viņi varētu izmirt, sacīja Ralfs. Bet tā bērnista­ba bija ļoti laba vieta novērošanai. Es varēju sēdēt eglītēs, un viņi par mani ne­likās ne zinis. Un es esmu šo to par viņiem uzzinājis…

-    Ja? Kaut ko noderīgu?

-     Kaut es to zinātu… nopūtās Ralfs. Kamēr vecā Loja nesāks kaut ko atcerēties, man nebūs ne jausmas, vai es skatos virsū mūsu glābiņam pret aluķēmiem, vai vienkārši kaut kādām nenozīmīgām pūpēžveidigo izdarībām… Piemēram, es zinu, ka, kamēr vini ir mazini, vini ēd mēness sunusēnes.

-     Ej nu? brīnījās Monika. Tad tāpēc tur to bija tik daudz?