Monika un mežs

-    Vai tas bija kaut kāds brūvējums no pūpēžveidīgajiem… murmulēja vecā Loja, …vai varbūt viņu spiedzieni?

Viņa bija atsākusi plūkāt lāčādu un pikti svaidīja uz visām pusēm brūno vil­nu. Zināt, ko? Es nevaru domāt, kad jūs te sēžat un blenžat man virsū! Tas mani satrauc! Labāk darīsim tā jūs kādu laiku liksiet mani mierā un ļausiet man padomāt.

-     Tad viņa noteikti aizmigs, Ralfs pačukstēja Monikai. Monika bija pār­liecināta, ka tieši tā arī būs, bet bija redzams, ka vecā Loja vairs netaisās ar viņiem sarunāties, tā ka nekas cits neatlika, kā celties augšā un doties prom.

-   Vēl kas… teica Ērla. Droši vien nevajadzētu teikt cieminiekiem par aluķēmiem. Tas tikai sacels paniku…

-    Kā tad… piekrita Loja. Bet es šā vai tā ne ar vienu nekad nerunāju. Un tu, gaišmatainā meitene ar Aci, viņa teica Monikai, esi piesardzīga ar aluķēmiem. Nelien pie viņiem pārāk bieži tad pat Acs tevi neglābs…

To pateikusi, viņa ieslīdēja savās zvērādās, pārvilka pār galvu izplūkāto lāč­ādu, un drīz vien no zvērādu kaudzes atskanēja vienmērīga šņākšana.

-     Ejam, noteica Ērla, atmetusi ar roku. Es pienākšu pie viņas katru dienu tad viņa neaizmirsīs, kas viņai bija jādara.

Visi izgāja no būdas un samiedza acis, kad tajās sāpīgi iedūrās baltā saules gaisma. Pēc būdas puskrēslas diena likās neparasti spoža, bet gaiss pēc sasma­kušo zvērādu smakas svaigs un smaržīgs. Bens bija vairāk nekā laimīgs bei­dzot tikt no būdas ārā un tagad aizmetās prom pa taku, lai nebūtu sasniedzams gadījumā, ja bērni pārdomātu un tomēr nolemtu atgriezties būdā…

-     Kāpēc viņa mani sauca par «gaišmataino»? brīnījās Monika.

-     Droši vien tādēļ, ka tavi mati tomēr ir gaišāki par mežaļaužu matiem, attrauca Ērla, dodamās pa taku atpakaļ uz ciema pusi.

Patiešām, salīdzinot ar ogļu melnajām, spīdīgajām mežaļaužu galvām, Mo­nikas cirtas bija nedaudz gaišākas, tomēr tās vienalga nekādi nevarēja nosaukt par «gaišām»… Bet, šķiet, vecā Loja savā mūžā bija redzējusi pavisam maz Ze­mes ļaužu, tādēļ pat tik niecīga atšķirība viņai dūrās acis.

-     Un ko lai mēs tagad iesākam? jautāja Ralfs. Domājat, viņa vispār zi­na, par ko runā? Varbūt viņa tikai muldēja? Vai varbūt viņa to pati ir izdomā­jusi? Tādā vecumā jau nevar būt drošs par to, vai tas, ko viņa saka, ir patiesī­ba vai tikai fantāzija, kas viņai šķiet patiesība…

-     Nē, nē… Man liekas, ka tas aluķēmu uzbrukums un tas, ka kādam vīram izdevās tos aizbaidīt, patiešām ir kādreiz noticis, domīgi sacija Ērla. Es šo stāstu jau kādreiz esmu dzirdējusi…

-     Bet, ja jau tas patiešām kādreiz ir bijis, tad taču tam vajadzētu būt kādās grāmatās, teica Ralfs. Jums taču ir grāmatas?

-     Nu jā, protams. Bet nē, šis stāsts noteikti nebūs nevienā grāmatā… Re­dzat, tas ir noticis pirms daudziem simtiem gadu… Tā ir vairāk teiksma nekā reāls notikums, un, tā kā tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, tas nebūs ne­vienā vēstures grāmatā. Bet teiksmas mūsu zemē nedrukā grāmatās, tās tikai pārstāsta no paaudzes paaudzē. Tā ka mums neatliek nekas cits, kā gaidīt, kad Loja kaut ko atcerēsies…

-     Neizklausās īpaši daudzsološi… noņurdēja Ralfs.

-     Neko citu mēs nevaram darīt, noplātīja rokas Ērla.

-     Varbūt vēl kāds varētu zināt seno teiksmu? jautāja Ruta.

-     Nē, diez vai… brīdi padomājusi, teica Ērla. Es, protams, apjautāšos, bet es ļoti šaubos, vai kāds kaut ko zinās…

Brīdi viņi gāja klusēdami, un tad Ralfs iespēra kādu sprunguli mētrās un sa­cīja: Pat ja vecā Loja kaut ko atcerēsies, kā gan mēs varēsim būt droši, ka tas tiešām iedarbosies? Un ja nu mēs sastopamies aci pret aci ar aluķēmiem un izrādās, ka viss, ko Loja mums ir stāstījusi, ir tīrās aplamības…?

-    Tad mēs būsim pagalam… norūca Ērla. Aluķēmi noteikti negaidīs, ka­mēr mēs izdomāsim kaut ko efektīvāku par vecu sievu pasakām…

Šādu drūmu domu pārņemti, viņi bija izgājuši cauri ciemam, un starp ko­kiem priekšā atkal vīdēja apaļais slidotavas kupols. Apgājuši slidotavai apkārt, viņi apstājās pie ieejas durvīm, kas vienā laidā virinājās vaļā un ciet, kad mežabērni, pārmetuši slidas pār plecu, grupiņās un pa vienam devās uz slidotavu vai prom no tās. Acīmredzot notika treniņu maiņa.

-     Mēs ar Arvilu iesim mājās, teica Ralfs, kuru nebūt neuzmundrināja do­ma visu pēcpusdienu pavadīt slidotavā. Monika, tu nāksi vai paliksi?

-     Palikšu, Monika atteica. Un paņemiet līdzi arī Benu un Rutas jenotu. Un neaprijiet visas pusdienas atstājiet mums arī kaut ko! viņa vēl uzsau­ca zēniem nopakaļ, kad tie jau devās prom.

-      Katrā ziņā! atsaucās Ralfs. Ja kaut kas paliks pāri kas ir maz ti­cams… viņš vēl klusām piebilda.

Ruta, Ērla un Monika iegāja slidotavā un devās pa zaļo koridoru uz ģērbtu­vēm, kad atvērās kādas durvis un koridorā iznāca Ria. Ieraudzījusi meitenes, viņa apstājās durvīs un gaidīja, kad tās ies viņai garām.

-     Kur tad jūsu zvēri? viņa tēlotā izbrīnā jautāja. Kā tad jūs tagad sagata­vosiet savu priekšnesumu? Būs jāiztiek tikai ar slidām, ko? Jā, tas būs sarežģī­ti… viņa pakratīja galvu un devās uz izejas pusi.

Ērla bija piesarkusi un dusmās šņāca.