Monika un mežs

Tikmēr Ralfs eksperimentēja ar pūpēžveidīgajiem. Viņš bija pavisam aizmir­sis savas grāmatas un tagad ik rītu, ja vien dubļi ļāva iziet no mājas, devās Me-

žā un pētīja pūpēžveidīgo paradumus. Ruta, Monika un Arvils mēģināja viņu izprašņāt, bet viņš bija vai nu ļoti noslēpumains, vai ari viņam vienkārši nebi­ja nekā, ko teikt, un tā nu viņš tikai klusēja.

*

Kādu rītu visi sēdēja pie brokastu galda un ēda omleti.

-     Ēdiet, ēdiet, drūmi skubināja Meža Veča. Var gadīties, ka šī ir jūsu pē­dējā omlete…

Arvils gandrīz aizrijās.

-     Kāpēc? viņš iesaucās. Vai tu gribi teikt, ka mēs driz mirsim?

-     Ne jau jūs… Bet manas vistas gan tā man šķiet… saīgusi runāja Me­ža Veča un paņēma vēl gabaliņu omletes. Kad Mežsargs bija devies prom un Meža Veča pārvācās pie bērniem, viņa atveda līdzi arī savas vistas. Toreiz to bija bijis septiņpadsmit. Šodien bija palikušas vairs tikai astoņas.

-    Tas jau pārsniedz saprāta robežas… Meža Veča burkšķēja. Sakiet man cik gan rijīgs var būt viens jenots?!

Visi klusēja. Visbeidzot Ralfs nokrekšķinājās.

-     Ne jau viens… Jādomā, viņi ir vairāki.

Meža Veča tā uzsita ar dakšu pa šķīvi, ka Arvils sarāvās, un iesaucās: Nu ja! Tur jau ir tā lieta! Jenotu te ir vairāk nekā koku, viņi klimst pa krūmiem gar māju un, siekalām pilot, glūn uz manām vistām! Un tad vienā brīdī viņi vairs neglūn, bet klūp tām virsū un stiepj prom uz Mežu… Kaut vilks viņus rāvis….!

Kādu brīdi viņa klusēdama nikni ēda savu omleti un tad turpināja.

-     Kā viņi tiek vistu būri, ko? Es vēl varētu saprast, ka viņi aizstiepj vistas pa dienu, kamēr tās skraidelē apkārt, bet kā gan viņi tiek tām klāt naktīs, kad tās tup būros? Kā tas ir iespējams? Nudien liekas, ka būs vien jāņem vistas uz is­tabu jādomā, tur viņi tām klāt netiks…

-     Nē, nē, nē! visi sāka skaļi protestēt. Viņiem nudien tā nelikās laba doma turēt istabā astoņas vistas. Bez tam, te taču bija arī Bens, šinšilla un Rutas jenots.

-     Nu, protams, nē! atcirta Meža Veča. Es taču to tikai tāpat vien pateicu!

Bērni samulsuši saskatījās. Kad Meža Veča bija nikna, jēgas viņas teiktajā

bija visai maz. Meža Veča ēda, grabinādama ar dakšu pa šķīvi, kamēr Ruta, kas pēdējā laikā bija kļuvusi diezgan nervoza, nosvieda savu dakšu uz galda un, skaļi atgrūdusi krēslu, aizgāja uz savu istabu. Monika un Ralfs saskatījās, un vi­ņi abi domāja vienu un to pašu šodien visi trakā prātā…

Ralfs, apēdis savu omleti un atteicies no papildporcijas, kuru viņam uzbāzīgi piedāvāja Meža Veča, paziņoja, ka ies uz Mežu paklaiņot.

Kad viņš piecēlās no galda, kājās pielēca ari Meža Veča un, noņurdējusi, ka iešot pārskaitīt vistas, izgāja pa durvīm.

Pie galda palika tikai Arvils un Monika. Monika paņēma pannu un uzlika sev vēl mazliet omletes.

-     Negribi vēl? viņa piedāvāja arī Arvilam.

-     Labi varbūt mazdrusciņ, viņš atteica, paņēma atlikušo omleti un dro­šības pēc vēl izskrāpēja pannu.

Kad omlete bija apēsta, Monika salika netīros traukus izlietnē un piegāja pie loga. Izskatījās, ka šodien pēc ilgiem laikiem beidzot ir iestājies jauks laiks.

Debesis bija dzidri zilas, un apaļās priežu galotnes izcēlās uz to fona kā za­ļas, uz brūngani zeltainiem kociņiem uzspraustas bonbongas. Šur tur starp pa­kalniem vēl burbuļoja kāds dubļu strautiņš kā atmiņas no pēdējā negaisa, bet tie bija tik sīki un nenozīmīgi, ka likās tie netiks pat līdz ezeram, kad sūnas tos jau būs iesūkušas sevī.

Debesīs nemanīja neviena klabiķa laikam tie bija iztrakojušies pa vētrām un tagad izmantoja jauko laiku, lai nedaudz atpūstos. Toties pūpēžveidīgie bi­ja kļuvuši aktīvāki, un pat istabā bija dzirdami to plānprātīgie smiekli un spie­dzieni, kad tie kā milzīgi, balti astoņkāji skrēja pāri pakalniem vai, tirinādami pseidopodijas, šūpojās zemākajos priežu zaros.

Mājas priekšā plosījās šinšilla un Bens, bet Rutas mazais jenots sakumpušu muguru sēdējā drošā attālumā no abiem un viņus vēroja.

-     Ko mēs šodien darīsim? vaicāja Arvils. Viņam pēdējā laikā bija diezgan garlaicīgi, jo katrs bija aizņemts pats ar savām darīšanām, un neviens nepie­vērsa viņam uzmanību.

Monika pagāja nost no loga un, paķērusi no drēbju pakaramā savu jaku, teica: Iešu uz Mežu drīz būšu atpakaļ!

-     Brīnišķīgi, noteica Arvils. Un ko lai daru es? Labi, tādā gadījumā es iešu Meža Večai palīgā saskaitīt vistas…

Monika iesmējās. Tur jau laikam tava palīdzība nebūs vajadzīga. Es pat tagad varu tev pateikt, cik to ir astoņas vai mazāk… un viņa vēlreiz ie­smējās.

Arvils sabozās un devās lejā uz savu istabu, bet Monika izgāja ārā.

Gaiss likās neparasti spirgts un tīrs. Smaržoja pēc slapjām un saulē žūstošām sūnām, pēc mitrām priežu mizām un skujām, un pavisam nedaudz pēc pūpēžveidīgajiem…

Monika uz labu laimi devās pāri priežu pakalniem, un vēl arvien slapjās sū­nas nedaudz žļerkstēja zem viņas kājām. Bens, jautri riedams un trenkādams pūpēžveidīgos, šaudījās šurpu turpu, bet Ralfu nekur nemanīja laikam viņš savos klejojumos bija devies uz citu pusi.