Monika un mežs

-     Viņa padara mani vai traku… Ja es varētu nodarīt viņai ko nelāgu…

-    Nu, nu nomierinies, teica Monika. Nav ko klausīties maza uzpūtīga sku­ķa runās… Tā viņa teica, bet patiesībā viņai pret Riu bija visai līdzīgas izjūtas.

Iegājušas savā ģērbtuvē, meitenes sāka pārģērbties, bet Monika gaidīja, ap­sēdusies turpat uz krēsla.

-     Ja tikai varētu uzzināt, ko Ria tur gatavo… atpiņķēdama samudžinātu slidzābaka auklu, sacīja Ruta. Tad vismaz mēs zinātu, vai vispār ir vērts cen­sties… Varbūt tas patiešām ir kaut kas tāds, ko es, trenējoties kaut trīs gadus, nevarētu pārspēt…

-     Muļķības, attrauca Monika. Censties vienmēr ir vērts.

_ > '

Erla tikmēr bija pārstājusi ģērbties un, kā izskatījās, par kaut ko saspringti domāja. Tad viņa uzmeta starojošu skatienu Monikai un iesaucās: Bet mēs taču varam uzzināt, ko viņa gatavo!

-     Ko? reizē pajautāja Monika un Ruta. Kā tā?

-     Acs! sauca Ērla. Vai jūs esat galīgi aizmirsušas par Aci??

Tomēr reakcija nebija gluži tāda, kādu Ērla bija gaidījusi. Monika iekoda lū­pā, bet Ruta sarauca pieri. Nebija nekādu sajūsmas kliedzienu, nekādu apsvei­kumu par tik ģeniālu domu… Viņas abas sēdēja un bozās, tā ka Ērla beidzot neizturēja.

-     Kas ir? Kas jums nepatīk? Tas taču ir fantastiski beidzot Riai nevarēs no mums būt nekādu noslēpumu, un viņa pat nenojautīs, ka mēs visu zinām!

Beidzot arī Ruta sāka kodīt lūpu.

-     Nē, tā nedrīkst darīt, viņa beidzot sacīja, kaut arī pilnīgi pārliecināta ne­izklausījās.

Ērla bija pilnīgi sašutusi. Viņa pielēca kājās un skatījās uz Rutu un Moniku tā, it kā tās būtu galīgi zaudējušas prātu.

-    Vai jūs apjēdzat?! Tā taču ir vienreizēja izdevība! Mēs paskatīsimies, ko ga­tavo viņa, un tad tu sagatavosi kaut ko, kas būs tieši par vienu kripatiņu pā­rāks tieši tik pārāks, lai zelta medaļu dabūtu tu, nevis tā sīkā briesmone!

-    Nē, teica Ruta. Mēs nedrīkstam darīt ko tādu. Monika, tu nedrīksti ska­tīties ar Aci, ko dara Ria, vai dzirdi?

Monika pamāja ar galvu. Likās, ka viņa jau sākumā bija izlēmusi šajā gadī­jumā Aci nelietot.

-     Tas nebūtu godīgi, turpināja Ruta. Un sportā ir jābūt godīgam citā­di uzvara nebūs nekas cits kā tikai viena liela blēdība… Un tad man par to vairs nebūtu it nekāda prieka, jo es vienmēr domāta ja mēs nebūtu blēdījušies, droši vien būtu uzvarējusi viņa, jo viņa ir spēcīgāka… Saproti? Es atsakos ne­vis Rias, bet sevis dēļ!

Ērla izskatījās stipri vīlusies. Viņa bija cerējusi, ka Ruta piekritīs, un tad ie­spēja nostumt Riu no goda pjedestāla būtu daudz lielāka un ko gan citu vēl varēja vēlēties… Bet, protams, nevarēja prasīt Rutai, lai tā slidotu tikai atriebī­bas pēc.

Kad Ruta un Ērla beidzot bija pārģērbušās, visas meitenes devās uz lielo sli­dotavu, un Monika apsēdās tribīņu pašā augšā, no kurienes bija labāks kop­skats un kur ledus švīkstoņa tik ļoti negriezās ausīs.

Ledus šodien zaigoja viegli iesārts, un mežabērni slidinājās pa tā virsmu kā sīciņas, dzīvas lellītes. Viņi šaudījās pa ledu šurpu turpu, katrs iegrimis savā slidojumā, un Monika brinījās, kā viņi tur nesaskrienas…

Šoreiz Monika tribīnēs nebija viena, jo šis bija kopējais treniņš, un daudzi slidotāju draugi, draudzenes vai vecāki bija atnākuši paskatīties. Netālu no Mo­nikas, pāris rindu zemāk, sēdēja kāds večukiņš, kas visu laiku pusčukstus uz­mundrināja savu mazo radagabalu ar tādiem vārdiem kā «Nu, nu turies!», «Tikai nenokriti lūdzu, lūdzu…», «Jā! Brīnišķīgi, brīnišķīgi!». Monikai gribējās uzzināt, kurš no slidojošajiem bērniem ir viņa mazbērns, bet bērnu bija savs desmits vai vairāk, tā ka nevarēja saprast, bet vaicāt viņa kautrējās.

Nupat uz ledus iznāca Ērla un Ruta. Pat Monika ar savu nezināšanu daiļsli­došanas mākslā redzēja, ka Rutas slidojums un figūras ir daudz smalkākas, sa­režģītākas un profesionālākas nekā Ērlas patlaban viņa atkārtoja savus du­bultos akselus. Monika sekoja Rutai ar skatienu, un viņai likās, ka tas izskatās tik vienkārši atsperies, uzlido gaisā, apgriezies un, skaisti piezemējies, slido tālāk… Tomēr ar nākamo akselu tik labi neveicās. Varēja manīt, ka, vēl gaisā esot, Rutai sapinas kājas, un uz ledus viņa jau nonāca uz visām četrām. Lai gan viņa tūlīt pat piecēlās un aizslidoja tālāk, varēja manīt, ka viņa vairs nejū­tas tik droši kā iepriekš. Tomēr arī tagad viņa izcēlās uz pārējo slidotāju fona, jo nevienam nebija tik graciozu kustību, tik negaidītu pāreju no vienas figūras citā, un neviens nevirpuļoja tik strauji… Patiesi, skatoties, kā Ruta tur, uz le­dus, griežas kā vilciņš, ari Monikai nedaudz sareiba galva, tāpat kā viņu reizi Ralfam.