Monika un mežs

Vispirms vecā Loja, nogrūzdama no sevis visas zvērādas, tā ka lāčāda aizli­doja sānis un atsitās ar purnu pret sienu, uzrausās kājās, grīļīgā gaitā piestreipuļoja pie Monikas un viņu apkampa. Monikai bija tāda sajūta, it kā viņu ap­skautu koks tik kaulainas bija vecenes rokas. Nošmaukstinājusi lūpas uz abiem meitenes vaigiem, vecā Loja atkrita augšpēdu spalvainajā zvērādu kau­dzē un pielūgsmes pilnu skatienu vērās uz Moniku. Monika neērti sagrozījās, bet Ērla uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu, sak, nevajag teikt visu, kas uz mēles….

Bet nu jau bija par vēlu.

-    Vai, vai… čerkstēja vecā Loja, saķērusi rokas un šūpodama galvu. Kad tad tas bija, kad mums bija pēdējais mežaļautiņš ar Aci… Man domāt, man bi­ja kādi desmit gadi, ne vairāk… Atceros, kā ļauži nāca pie šā Jels, viņu sau­ca lai šis paskatās to un šito, bet šis sāka ko darit tikai tad, ja bija kas no­pietns, ar visādām blēņām šis nenoņēmās… Un tā vienu gadu šis mums ierau­dzīja klabiķu pieplūdumu un mēs laikus varējām saglābt savas pūpēžveidīgo au­dzētavas, citādi, Dies, pasarg', kas būtu noticies krūmi mūs būtu apsēduši… Man vēl te viens izbāznis kopš tā laika mētājas… un Loja pamāja uz izbāzto putnu, pār kuru bija paklupusi Monika. Bet šis Jels, es domāju nekad ne­ņēmās niekoties ar aluķēmiem, kā nekā šim sava dzīvība bija dārga…

-     Labi, labi… Ērla beidzot pārtrauca vecās Lojas atmiņu plūdus. Mēs zi­nām, ka Acs ir ļoti reti sastopama, bet mums patiešām vajag tavu palīdzību. Ja mēs nezināsim, kā cīnīties pret aluķēmiem, tie drīz vien ieradīsies šeit, un tad viņi, Ērla pamāja uz Moniku, Rutu, Ralfu un Arvilu, paliks bez vecmā­miņām. Nerunājot jau nemaz par to, kas notiks ar ciemu, kad te ieradīsies ve­sels bars alukēmu…

Viņa bija atstājusi vajadzīgo iespaidu. Vecā Loja sāka kratīties vēl stiprāk ne­kā pirmīt, un viņas līkie pirksti plēsa no lāčādas brūnas vilnas skumšķus.

-     Ak vai, ak vai, ko nu lai iesāk… viņa drebelīgā balsī vaimanāja.

-     Mēs nezinām, ko lai iesāk, nedaudz pikti sacīja Ērla. Tāpēc jau mēs nācām pie tevis. Un, ja tu kaut ko par viņiem zini, būtu labi, ja tu tūlīt mums pastāstītu…

-    Jā, jā… skaidrs… tūlīt, tūlīt… murmulēja vecā Loja, bet izskatījās, ka vi­ņai tā īsti nav ko stāstīt.

Acīmredzot arī Ralfam tā likās, jo viņš pieliecās pie Ērlas un klusām viņai jautāja: Domā, ka šī vispār ko zina?

-     Viņai vajadzētu zināt, atteica Ērla. Ja viņa savos divsimt gados nebūs neko iemācījusies par aluķēmiem, tad to nebūs izdarījis neviens.

Vecā Loja tikmēr vaidēja un krekšķināja, visu laiku plūkādama lāčādu, tā ka drīz tur jau bija izplūkāts vesels laukumiņš, kur vīdēja spīdīga, kaila lāča āda. Vienu brīdi Lojas acis aizvērās, tā ka bērni jau sāka domāt, ka viņa ir iesnau­dusies, bet acīmredzot viņa bija tikai gremdējusies atmiņās, jo piepeši acis at­kal atsprāga vaļā un zaigoja vēl zaļākas nekā iepriekš.

-     Nu tad tā, noteica Loja. Nezinu, kā tas ir ar to neredzēšanu tumsā, man liekas, jūs esat kaut ko saputrojuši… Bet, runājot par aluķēmiem vispār, ir viena lieta, kas viņiem dikti nepatīk…

-     Jā? jautāja Ērla, un visi bērni, paliekušies uz priekšu, uzmanības pilni gaidīja, ko teiks Loja.

-     Mēness suņusēnes, teica Loja un pāris reižu palocīja galvu, kā piekriz­dama pati sev. Viņi tās nevar ciest.

-     Bet Mežs taču ir pilns ar mēness suņusēnēm, iebilda Monika. Sevišķi egļu biezoknis tur to ir papilnam!

-     Jā, jā… attrauca Loja. Nav jau tā, ka tās būtu viņiem briesmīgi bīsta­mas, bet viņi vienalga cenšas tām mest līkumu un mēness suņusēņu tuvumā viņu biedēšana tik labi nedarbojas.

-     Ak tā… Nu tas jau ir kaut kas tāds, kas mums varētu noderēt, teica Ēr­la. Bet ar to būs par maz, lai no viņiem atkautos un atdabūtu vecmāmiņas. Ko tu vēl zini?

Loja atkal iegrima domās.

-    Kaut kad sen, sen… pirms daudziem simtiem gadu kādam ciemam uzbru­ka aluķēmi… protams, visi ciema ļaudis aizskrēja Mežā… daudzi gāja bojā… kā jau tas parasti notiek tādās reizēs… bet tad uzradās viens, kas gluži nejauši izdarīja ko tādu, ka aluķēmi metās panikā bēgt un aizmuka atpakaļ uz savām klinšu alām…

-     Nu, nu…? mudināja Ērla.

-     Es nezinu, kas tas bija.

Visi bērni vīlušies noelsās, un Ralfs caur zobiem nosvilpās.

-     Pag, pag tu noteikti zini, neatlaidās Ērla. Pamēģini atcerēties.

-     Kā es varu atcerēties es taču toreiz vēl nebiju piedzimusi! iesaucās Lo­ja. Man to stāstīja mana vecmāmiņa, bet ko tad īsti tas vīrs toreiz izdarīja…? Man liekas, tam bija kaut kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, bet ko gan viņš ar tiem darīja…? Man nav ne jausmas!

-     Paklausies, ja tev tas ir stāstīts, tu to noteikti zini tev tikai jāatceras!

-      Tikai jāatceras… mēdījās vecā Loja. Paskatīsimies, kā tu tad, kad tev būs divsimt gadu, atcerēsies, ko tev stāstīja tava vecmāmiņa… Es jau tā­pat atceros krietni daudz…

Visi sēdēja un klusēja. Vecā Loja izskatījās sapīkusi, bet bērni vīlušies. Ja Loja viņiem nevarēja palīdzēt, viņiem vairs nebija, pie kā griezties, un tad at­liks tikai bezpalīdzīgi sēdēt un gaidīt aluķēmus…