Monika un mežs

Tomēr vecene, šķiet, redzēja gluži labi kad viņas skatiens slīdēja pāri Benam, viņas galva noraustījās un, izstiepusi kārno roku suņa virzienā, viņa sāka kratīt pret viņu kaulainu pirkstu un spiegt. Bens ieņurdējās, sabozās un sāka kāpties atpakaļ. Monika nogrāba suni aiz spranda vilnas, baidīdamās, ka tik tas neiedomātos izdarīt kaut ko nelāgu kā nekā, kuram tad patiktu, ka uz viņu tā spiedz…

-    Tas ir Monikas suns Bens, paskaidroja Ērla. Tie ir Ruta, Monika, Ralfs un Arvils. Viņu vecmāmiņas atrodas pie aluķēmiem, bet tie negrib viņas atdot un tagad grasās uzbrukt, un tāpēc mums vajag zināt, ko pret viņiem var pa­sākt, viņa bija gluži aizelsusies no garā teikuma, ko bija izspērusi vienā elpas vilcienā. Nedrīkstēja pieļaut, ka vecā Loja atkal aizietu gulēt Ērla bija dzirdē­jusi, ka viņa varot nogulēt vairākas dienas pēc kārtas, un tad nevienam neesot pa spēkam viņu pamodināt.

Pāris mirkļu pagāja, vecenei bolot zaļās acis uz visiem bērniem pēc kārtas, kas no viņas skatiena sajutās diezgan neomulīgi. Tad piepeši viņa sāka ķiķināt.

-     He, he, he… vecā Loja krekšķināja, un tas izklausījās tā, it kā kāds šur­pu turpu virinātu vecas durvis ierūsējušās eņģēs. He, he, he, he…

Visi aizdomīgi skatījās, kā vecene, atžiebusi savu bezzobu muti, turpina uz­jautrināties, it kā kāds viņai nupat būtu pastāstījis pasaules smieklīgāko joku. Bens sirdīgi rūca, bet aste viņam bija iežmiegta kājstarpē.

-     Ko viņa dara? čukstus jautāja Ralfs, neizpratnē raudzīdamies uz veco Loju.

-     Smejas, tāpat čukstus atbildēja Ērla.

-     Ko tu tādu smieklīgu pateici? nesaprata Monika.

-     Neko. Bet viņu var uzjautrināt jebkas. Varbūt viņa smejas par jums.

-     Par mums? brīnījās Ruta. Kas tad mūsos tik smieklīgs?

-     Nu, jūs tomēr izskatāties citādāk nekā mežaļaudis… Un vecajai Lojai jau daudz nevajag.

Tikmēr vecā Loja bija nedaudz nomierinājusies un pamāja ar roku, lai bēr­ni nāk tuvāk. Ļoti piesardzīgi viņi tā arī darīja. Kad viņi bija pienākuši vecenei klāt un nostājušies puslokā ap viņu, viņa uzplikšķināja pa zvērādām, aicināda­ma viņus apsēsties. Visi sakrustotām kājām sasēdās vecenei apkārt, tomēr ik­viens uzmanījās, lai nesēdētu viņai pārāk tuvu.

Kad bērni bija apsēdušies un Bens, vēl aizvien klusām ņurdēdams, tupēja aiz Monikas, vecene pavēra muti un kaut ko teica, bet tas izklausījās pēc «ksstnušiemuzncs…». Ērla sarauca uzacis un neizpratnē uzlūkoja veco Loju, bet tā nokrekšķinājās, tad vēlreiz nokrekšķinājās un beidzot gluži saprotami teica:

-     Kas tad nu šiem uznācis?!

-     Mēs domājām, ka varbūt tu kaut kā mums varētu līdzēt, ieteicās Ērla.

-     Es? ieplestām acīm jautāja vecene un sāka atgaiņāties ar rokām. Nē, nē, lieciet mani mierā, lieciet mani mierā, ko tad es, tāda veca veča, varu šiem padarīt… Nē, nē… un viņa jau gribēja atkal rausties atpakaļ zvērādās, bet Ērla nogrāba viņu aiz rokas.

-     Nē pag, pag… Es taču nesaku, ka tev būs jāiet ar viņiem kauties! Mēs tikai gribam uzzināt šo to par aluķēmiem kas vispār par viņiem ir zināms.

-     Jā, ja viņi grib mums uzbrukt, mums jāzina, kā pret šiem cīnīties, pie­balsoja arī Monika.

Vecā Loja izbāza galvu no kādas lāčādas un piešķiebtu galvu, izskatīdamās pēc noplūktas vārnas, lūrēja uz Moniku.

-     Un ko tad jūs jau zināt? viņa jautāja. Tu, svešā, gaišmatainā meitene ko tad tu īsti zini? viņa jautāja, joprojām blenžot uz Moniku.

Monika apjukusi paraudzījās uz savām matu cirtām, bet tās vēl arvien bija tādā pašā pelēki melnā krāsā kā vienmēr.

-     Tur jau tā nelaime, ka mēs neko daudz nezinām, viņa teica. Tikai to, ka viņi spēj pārvērsties par jebko un ka viņi tumsā neredz…

-     Ko? pēkšņi iesaucās Loja un paslējās nedaudz augstāk. Kas to teica, ka šie tumsā neredz?

-     Es, Monika samulsusi atsaucās. Man to kāds pastāstīja.

-     Tad ta nu zili brīnumi! ieķērcās Loja un atkal izdvesa dažus «he, he…».

-      Interesanti, kā tad šie savās klinšu alās neapmaldās, ja reiz šie tumsā ne­redz…?

-      Viņiem tur ir sveces… Kaut gan, protams, tur vienalga ir diezgan pa­tumšs…

Bet vecās Lojas ģīmis piepeši saviebās aizdomu pilnā grimasē, un viņa, at­rāvusies pēc iespējas tālāk no Monikas, klusā un čerkstošā balsī viņai jautāja:

-     Kā tu to zini? Kā tu vari zināt, kas viņiem tur tajās alās ir, ko? Vai tik tu ne­esi…? un viņa, drebēdama pie visām miesām, tā ka plānā, krunkainā āda trī­sēja un bezmaz varēja dzirdēt, kā grab viņas kauli, rakās arvien dziļāk un dzi­ļāk savās zvērādās.

-     Nē, nē, skaļi un stigri noteica Erla. Viņa nav nekāds pārvērties aluķēms.

Loja, brīdi vilcinājusies, atkal pabāza galvu no savām ādām.

-     Kā tad viņa zina, ka šiem tur ir sveces?

-     Man ir Acs, pavēstīja Monika, pirms vēl Ērla bija paspējusi viņu aizkavēt.

Un tad tikai sākās.