Monika un mežs

Tikai tad bērni pamanīja, ka starp krūmiem ir paslēpusies dīvaina būda, kas visai stipri atgādināja tos pašus alkšņus, tikai pamatīgi samudžinātus… Būda izskatījās pēc diezgan greiza vigvama zari bija saslieti stāvus gaisā un tur sa­sieti kopā ar pelēcīgu auklu. Būdas durvis arīdzan veidoja kopā sasieti žagari tā jau nu neizskatījās pēc mītnes, kurā būtu omulīgi pārlaist ziemu… Ērla lika Ralfam pieturēt pašķirtos alkšņu zarus, bet pati tikmēr aizspraucās līdz būdai un, pavērusi durvis šaurā spraudziņā, piesardzīgi palūrēja iekšā…

-     Āāāāā…!!! kāds iebrēcās tik spalgi, ka Monika un pārējie bērni sarāvās un gaidīja, ka tūlīt viņiem uz galvas uzgāzīsies kāds pūpēžveidīgais, savukārt Ēr­la tā sabijās, ka izgrūda visai līdzīgu spiedzienu un atsprāga nost no durvīm. Tās, palaistas vaļā, ar mīkstu «klakš!» aizkrita ciet.

-     Kas tas bija? Ralfs izbrīnījies vaicāja, kad neviens pūpēžveidīgais tā arī neparādījās.

-     Loja… teica Ērla un trīs reizes nospļāvās pār kreiso plecu. Neraugo­ties uz divsimt gadiem, balstiņa viņai joprojām ir labi saglabājusies…

-     Cik viņai gadu divsimt? iepletusi acis, iesaucās Monika.

-     Es taču jums teicu, ka viņa ir šausmīgi veca, Ērla atgādināja. Nu ko, mēģinām vēlreiz… un viņa atkal pavēra durvis, palūkojās iekšā un klusām pasauca: Loja? Tā esmu es, Ērla…

Šoreiz briesmīgais bļāviens vairs neatskanēja, un kādu bridi valdīja pilnīgs klusums. Bērni, aizturējuši elpu, skatījās Ērlas mugurā, kura vēl joprojām stā­vēja puspavērtajās durvīs, un gaidīja, kas notiks. Visbeidzot no būdas iekšpu­ses sāka nākt tāda kā čabināšanās, kā murmināšana, bet Ērla, vēl aizvien ne-

pakustēdamās, stāvēja durvīs. Bens, saslējis ausis, paklusām ierūcās, bet šinšilla un mazais jenots bija pakāpušies atpakaļ drošībā. Tad Ērla pagriezās un pa­māja ar roku, aicinādama pārējos nākt iekšā, un pati pazuda būdā. Viņai se­koja Ralfs un Monika, tad Ruta un visbeidzot Arvils. Benam šausmīgi negribē­jās līst tik apšaubāmā mājoklī, kas vairāk izskatījās pēc slazdiem nekā pēc mā­jas, bet, tā kā Monika pirms brīža tur bija iegājusi un ārā vēl joprojām nebija iznākusi, tad viņš saņēmās un ar dobju rējienu iespruka durvīs, kuras Arvils vēl arvien turēja pavērtas. Sinšilla un jenots gan palika tupam ārā.

Ienākuši iekšā, bērni visu kārtīgi nopētīja. Rādījās, ka viņi ir nokļuvuši nevis večas mājā, bet gan dīvainā mednieka midzenī. Grīdu biezā kārtā klāja zvēr­ādas, tā ka kājas ejot grima mīkstajā spalvā līdz pat potītēm. Istabā neredzēja nevienas pašas mēbeles, bet pie sienām kā spoki karājās baltas pūpēžveidīgo ādas. Monika paklupa pār kaut ko melnu un cietu, kas izrādījās izbāzts klabiķis, bet Bens dusmīgi rūca uz lapsas galvu, kas spīdīgām, apaļām acīm vērās uz viņu no pretējās sienas.

Bērni vai visas acis izskatīja, bet nelikās, ka te bez viņiem būtu vēl kāda dzī­va būtne. Kādu brīdi viņi stāvēja un, juzdamies diezgan neomulīgi, mīņājās uz vietas, bet tad piepeši viņu uzmanību piesaistīja kustība, kas nāca no kažokādu kaudzes telpas tumšākajā kaktā.

Bens ierūcās jau skaļāk un cieši piespiedās Monikai pie kājas. Tā klusi viņu apsauca. Kažokādu kaudze turpināja kustēties, un tad no tās šurp pavērās zal­gojošu, zaļu acu pāris. Kunkucis kažokādās bija tik sīks, ka likās zaļās acis pieder kaķim, bet tad viena no virsējām kažokādām nokrita, un visu skatie­niem atklājās pati maziņākā vecenīte, kādu viņi jebkad bija redzējuši.

Viņa bija vēl šikāka par Arvilu, viņas dzeltenīgā seja bija sačervelējusies kā izžuvis ābols, un uz galvas viņai nebija vairs gandrīz neviena mata. Vecene blenza uz bērnu baru, savilkusi plānās lūpas urskulī, tad pašāva uz priekšu kau­lainu roku ar līkiem pirkstiem un, plati atplētusi bezzobu muti, spalgi ieķērcās.

-     Āāāā…! vecene spiedza, izstiepusi roku, un Monika ievēroja, ka viņas nagi stipri vien atgādina aluķēmu nagus tie bija tikpat gari, līki un dzeltenīgi.

Ērla palēcās un pameta skatienu atpakaļ. Žagaru durvis vēl arvien stāvēja puspavērtas, un pa spraudziņu tumšajā būdā spraucās balta dienas gaisma. Kad Ērla bija durvis aizvērusi, spiegšana apklusa, un vecene atkal paslēpa kau­laino roku zvērādās.

Neviens vēl nebija bildis ne vārda, un ari vecene, šķiet, nebija noskaņota uz runāšanu. Gluži otrādi likās, ka viņai viss šis ļembasts ir gaužām apnicis un ka viņa domā atkal likties uz auss. Kad viņa jau slīga atpakaļ savās zvērādās, Ērla nokrekšķinājās un sacīja: Loja, mēs gribam, lai tu pastāsti mums par alu-

kēmiem.

Kādu brīdi zvērādu kaudze nekustējās, bet tad virsējā āda atkal nošļuka ze­māk, un vecene, pabāzusi galvu, palūkojās uz bērniem. Monikai tomēr tik un tā palika iespaids, ka viņa skatās kaut kur garām. Varbūt viņa vairs lāgā nere­dzēja galu galā divsimt gadu nav joka lieta…