Monika un mežs

Kādu laiku vienkārši slidojusi pa perimetru, Ruta sāka gatavoties nākama­jam lēcienam. Viņa ieskrējās, tad nedaudz piebremzēja, atspērās… un uzlido­ja gaisā… «Viens, divi, divi ar pusi…» Monika skaitīja apgriezienus. …un tad jau Ruta atkal bija uz ledus un aizlidoja tālāk. Monika no savas vietas nevarēja pamanīt nevienu negludumu likās, ka viss bija izdarīts perfekti. Šķiet, ka arī Rutai tā likās, jo viņa pacēla gaisā īkšķus uz garām slidojošās Ērlas pusi. Taču nākamais lēciens atkal bija neveiksmīgs. Šoreiz viņai kaut kas samisējās jau atsperoties, un viņa gaisā izdarīja tikai vienu apgriezienu. Monika sarauca pieri. Viņa brīnījās, kā tas var būt viņai bija licies, ka, ja jau kaut kas ir apgūts, tad ar to vairs nevarēja būt nekādu misēkļu… Bet izrādījās, ka varēja gan…

.

DEVITA NODAĻA alukĒmi uzdarbojas

>

ūdens gāja uz priekšu, pienāca oktobris ar negan­tām vētrām un pērkoniem, kas pieducināja visu Me­žu tā, ka likās tā dobji dimdošās atskaņas dzirda­mas vēl nākamajā dienā un ari aiznākamajā… Zibe­ņi apžilbināja naktis ar savu balto gaismu, un naktis kļuva vēl gaišākas par dienām. Savukārt dienas vai­rāk atgādināja ieilgušas novakares, kas sākās tūlīt pēc brokastlaika un beidzās, pārvēršoties baltajās zibeņu naktīs.

Pēc lielākajām vētrām Mežs pārvērtās par gatavo šļūdoni. Tie vairs nebija nekādi strautiņi, bet īstas dubļu upes, kas plūda starp priežu pakalniem un ie­tecēja ezerā. Ezers izkāpa no krastiem un sāka izskatīties pēc īstas dubļu jūras, kurā ķērkdami plunčājās klabiķi. Likās, ka viņiem šāds laiks gaužām iet pie sirds, jo pat negaisa laikā viņu ķērkšana un knābju klabināšana jaucās pa vidu vētras auriem un pērkona dārdiem, kad viņi tur šaudījās apkārt pa nakti un lie­tu, zibens uzliesmojumos izskatīdamies pēc ķēmīgiem ļauniem gariem…

Toties pūpēžveidīgie bija norimuši. Vai nu tie bija nobijušies no klabiķu ba­riem, ar kuriem tobrīd bija pilns Mežs, vai varbūt viņi vienkārši negribēja sla­pināt savas pseidopodijas šā vai tā, bet tikai retais pūpēžveidīgais bija ma­nāms skraidelējam apkārt. Un pat tad izskatījās, ka tas ir neparasti kluss un cenšas pēc iespējas ātrāk kaut kur nolīst un paslēpties.

Arī klejojošie krūmi bija kļuvuši rāmāki. Daudzus pusceļā bija pārsteidzis ne­gaiss, un tā nu tie bija palikuši pavisam nejēdzīgās vietās, ne īsti iesakņoju­šies, bet ari nespēdami atbrīvot savas saknes, kas bija dziļi iestigušas ķēpīgajos dubļos.

Mežsargam vajadzētu drīz būt atpakaļ, prātoja Meža Veča, vērodama sa­stingušos krūmus. Tagad jau vairs nekāda darba viņam nebūs…

Un patiesi oktobra vidū viņi saņēma vēstuli, ko uz nodzīta ēzelīša atgādā­ja kāds visai sanīkuša izskata mežavečuks. Vēstulē Mežsargs rakstīja, ka rudens vētras visus krūmus ir apstādinājušas un ka viņš domā drīzumā griezties atpa­kaļ. Par aluķēmiem un vecmāmiņām nebija minēts ne vārds, bet bērni domā­ja, ka tas ir pastnieka dēļ…

Monika laiku pa laikam slepeni ielūkojās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, bet neko jaunu neuzzināja. Izskatījās, ka aluķēmi ir diezgan truli radījumi, kas

lielāko dienas daļu pavada savās tumšajās alās, sveču gaismā slīpējot dārgak­meņus. Spriežot pēc dārgakmeņu izmēriem un daudzuma, aluķēmi bija traki bagāti. Viņu klinšu ejās bija atsevišķi NODAĻījumi, tādas kā iedobes, kurās viņi sabēra noslīpētos dārgakmeņus tur nu tie gulēja zaigodami un mirdzēdami, cik nu vien alu tumsā tas vispār bija iespējams.

Visi aluķēmu darbi noritēja pilnīgā klusumā, un tikai laiku pa laikam kāds iz­grūda kādu īsu sakāmo, bet mēmās klinšu sienas ātri vien noslāpēja jebkuru vēlēšanos sarunāties tā šķita Monikai. Pamazām viņa sāka pierast pie alu­ķēmu draudīgā izskata, un bailes, kas parasti radās viņu klātbūtnē, arī kļuva it kā trauslākas un pamazām sāka izplēnēt. Nekādu runu par plānoto uzbruku­mu nebija, un, spriežot pēc viņu izturēšanās, viņi nemaz negrasījās kaut kur doties.

Monika, protams, redzēja arī vecmāmiņas, bet lielākoties viņas tāpat klusām sēdēja un niekojās ar dārgakmeņiem vai arī slaucīja neredzamus putekļus alu ejās. Savā vecmāmiņā Monika vairs nemānijā to nepatīkamo pārvērtību, kas bija padarījusi viņu līdzīgu aluķēmiem. Tagad tā bija gluži parasta vecmāmiņa ja neņem vērā to, ka viņa nebija dzirdēta runājam.

Ruta caurām dienām un, kā Monikai reizēm likās, arī naktīm, noņēmās pa slidotavu un, mājās pārnākusi, arvien bija sliktā garastāvoklī, jo triskāršais aksels ne par ko negribēja izdoties…

Savukārt Ērla turpināja uzmākties Monikai, lai viņa paskatās, ko dara Ria.

-     Kaut ar pašu Acs kaktiņu, viņa lūdzās.

-     Es nevaru skatīties ar kaktiņu… atteica Monika. Vai nu es skatos, vai nē un šoreiz es neskatīšos vis!

Ērla, kā solījusi, ik dienas devās pie Lojas, bet pagaidām bez panākumiem. Viss jau sākās ar to, ka viņa bija aizmigusi un nogulējusi bez pārtraukuma ve­selas septiņas dienas. Pēc tam viņa tik tikko atcerējās, par ko bija runa, un Ērlai bija jāstāsta viss no sākuma.