Monika un mežs

Ērla saviebās un jau gribēja pateikt kaut ko sevišķi rupju, bet Ruta saķēra vi­ņu aiz elkoņa un čukstēja: Ejam, mums nav laika ar viņu te noņemties…

-     Ko tu īsti tur dari slido vai mācies runāt asprātības? projām ejot, pār plecu vēl izmeta Ērla. Ja pēdējo, tad man tevi jāapbēdina tev vēl būs stip­ri ilgi jāmācās…

Ria atkal noņirdzās. Tava gaišmatainā draudzenīte var kaut vai no ādas līst man ir kaut kas tāds, ko viņai nemūžam nepārspēt. Un par tevi jau vispār nav ko runāt tu esi ārpus konkurences… viņa nicīgi piebilda.

Šoreiz Ērla komentāru atstāja bez atbildes, bet piemiedza Rutai ar aci.

-     Paskat vien, viņa tevi jau atzīst par savu sāncensi… Interesanti, kurā brīdī viņa redzēja, kā tu slido?

-     Kādā no kopējiem treniņiem, jādomā, paskaidroja Ruta. Es gan ne­kad ar viņu kopā neesmu slidojusi, bet, man šķiet, vienreiz es tiešām manīju viņu tribīnēs. To saviebto ģīmi jau grūti nepamanīt…

Ērla ķiķināja.

-    Ak, kā gribētos viņu vienreiz nolikt pie vietas… Es atdotu nezin ko, lai ti­kai redzētu viņas seju brīdī, kad viņa uzzinātu, ka zelta medaļa tiek citai…

-    Zini, man nepatika tas, ko viņa tur teica par to kaut ko, kas viņai esot pa­domā. .. Sazin, kas tie ir par brīnumiem no viņas taču varētu sagaidīt jebko…

-      …izaudzēs mazus spārniņus un apmetis glītu riņķi ap slidotavu, smējās Ērla, bet tad atkal kļuva nopietna. Nē, man liekas, viņa tikai blefo. Grib no­vērst tavu uzmanību, lai tu nevarētu normāli koncentrēties treniņiem.

Tomēr Ruta, šķiet, domāja savādāk.

-    Bet kaut kas taču viņai būs. Un viņa ir sākusi trenēties jau labu laiku atpa­kaļ, bet es sāku tikai tagad. Nē, man nav nekādu cerību… viņa sadrūma.

-     Varbūt mēs varētu iemainīt Riu pret mūsu vecmāmiņām? smējās Ralfs. Aluķēmiem vajadzētu būt ārkārtīgi sajūsminātiem par iespēju tikt pie tādas kā Ria iedomājieties, kādas tik nelādzības viņa tiem nevarētu iemācīt…?

Visi sāka ķiķināt, un arī Rutas oma nedaudz uzlabojās.

Slidotava bija palikusi viņiem aiz muguras, un pamazām koku lapotnes aiz­klāja tās kupolu, savukārt priekšā sāka manīt šādas tādas zaru būdas. Dažas no tām bija saplūdušas ar apkārtējiem krūmiem un sīkajiem kociņiem, ka tik tik­ko bija pamanāmas. Citas lielākas un lepnākas, būvētas no resnākiem baļ­ķiem stāvēja atklātākās vietās, un daži pat pie durvīm bija demonstratīvi iz­kāruši gaiši zaļu karogu ar melna putna attēlu.

-     Klabiķis, sacīja Ērla, pamādama uz karogu. Klabiķu ciema nacionālais simbols. Dažiem ļoti patīk ar to lepoties viņi pastāvīgi tur karogu izkārtu, līdz to nodeldē vēji un lieti, tā ka tas jāmaina četras, piecas reizes gadā.

Tālāk būdu kļuva vairāk, bet vēl joprojām lielākā daļa no tām bija veikli no­maskētas starp apkārtējiem kokiem un krūmiem.

-    Tradīcija vēl no senseniem laikiem, skaidroja Ērla. Un patiesībā arī ta­gad tāda piesardzība nenāk par ļaunu. Nav ko visu priekšā izrādīties, galu ga­lā mēs neesam vienīgie, kas dzīvo Mežā… un aluķēmiem tīri labi patīk paākstīties ap mežaļaudīm, ja vien tie ir tik labi pamanāmi… un vēl izkāruši karogu…

Pie kādas no lielākajām būdām, kuras ieeju gandrīz pilnībā aizsedza biezs kazenājs, notika pamatīga rosība. Vesels bars pūpēžveidīgo bija uzklupuši ka­zenāju saknēm un tagad badīgi tās rija, bet krūmi izmisīgi vicināja zarus, mēģinādami aizdzīt negantos rīļas. Bērni kādu bridi stāvēja un noraudzījās, kā krūmu saknes pamazām tiek izrautas no zemes un nograuztas. Tad viņi de­vās tālāk.

-     Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ ir nesaprātīgi būvēt māju tik atklātā vietā, teica Ērla. Ja būdu iebūvē starp jau ieskaņojušamies krūmiem un ko­kiem, tie it kā viens otru sargā krūmi jūtas pasargāti, kad to tuvumā ir būda, un rudeņos nekur neraujas, kā krūmi to bieži mēdz darīt. Savukārt skraidelējo­ši krūmi nekad nelīdīs sakņoties tur, kur kaut kas jau aug. Tāpēc tas ir izdevī­gi. Nav jābaidās, ka kādu dienu nevarēs iziet pa durvīm, jo priekšā būs parā­dījies kāds durstīgs kazenājs… Un to ņemšanos, kamēr tiek no tiem vaļā… Vienmēr jātur pa rokai kāds spainītis pūpēžveidīgo…

Runādami viņi bija izgājuši cauri gandrīz visam ciemam, un mājas kļuva ar­vien retākas. Ralfs izbrīnījies raudzījās apkārt, un viņam sāka likties Ērla ir aizmirsusi, kurp viņi dodas.

-     Paklau, vai mēs jau neesam pagājuši garām? viņš tai jautāja.

-     Nē, nē. Loja dzīvo ciema pašā viņā galā, nu jau tūlīt būsim klāt.

Pagājuši vēl kādu gabaliņu, kad mājas, šķiet, bija pavisam beigušās, viņi bei­dzot nonāca pie kāda alkšņu biezokņa.

-     Esam klāt, paziņoja Ērla un pamāja uz krūmāja pusi.

Bērni izbrīnījušies blenza uz alkšņiem, mēģinādami tur ieraudzīt kaut ko, kas varētu līdzināties mājai, bet pie labākās gribas nespēja neko tādu saskatīt.

-     Skatieties uzmanīgāk, teica Ērla un pašķīra zarus.