Monika un mežs

Skats patiešām nebija nekāds patīkamais. Melno putnu tagad bija savācies tik daudz, ka tie kā melns, blīvs negaisa mākonis sāka aizsegt debesis.

Un tad pār taku pārskrēja pirmais pūpēžveidīgais. Viņš spiedza, nervozi raus­tīja pseidopodijas un, izskatīdamies pēc balta, dīvaina astoņkāja, ātri pazuda aiz pakalniem. Nākamajā mirklī no tuvējās priedes, spiegdams kā ugunsdzēsēju sirēna, nogāzās vēl viens pūpēžveidīgais un, tikpat satraukti raustīdamies, aizbrāzās uz biezokņa pusi.

-     Viņi cenšas izklīst, lai klabiķiem būtu grūtāk viņus vajāt, paskaidroja Ērla. Bet ziniet, mums tiešām vajadzētu pasteigties… un viņa pusskriešus devās prom pa taciņu. Pārējie centās no viņas neatpalikt.

-    Tie klabiķi tātad ēd pūpēžveidigos? aizelsies no straujās rikšošanas, jau­tāja Ralfs. | 1

-    Jā, <7 attrauca Ērla. -Bet ne vienmēr. Parasti viņi pārtiek no kadiķu ogām, sēnēm, mellenēm un tādām lietām… Bet rudeņos viņiem mēdz uznākt kāre pēc kaut kā treknāka-^ urt nekas nevar būt treknāks par labi noaugušu pūpēž­veidigo…

Tajā mirklī viens melnais putns piķēja taisni lejā, tā ka viņa garais, ielīkais knābis svilpdams šķēla gaisu, un pēdējā mirklī, kad visiem jau likās teju, teju viņš iedursies ar knābi zemē, putns mainīja lidošanas virzienu un nogrāba kā­du pasīku pūpēžveidigo, kas, paniski spiegdams, bija mēģinājis pārskriet klajā­ko vietu. Tagad putns ar pūpēžveidigo knābī, kurš vēl joprojām nemitējās spal­gi spiegt, uzlaidās kādas priedes zemākajā zarā un pamazām ņēmās medījumu notiesāt. Spiegšana apklusa, un melnais putns, apmierināti klabinādams knā­bi, laidās meklēt nākamo upuri.

-     Oho! noelsās Ralfs. Tas bija ātri…

-    Jā, ari pūpēžveidīgajiem droši vien šķiet, ka klabiķi lido par ātru… Es vien­mēr esmu brīnījusies, kā viņi, visu cauru gadu pārtikdami no ogām, iemācās tā uzklupt…

Pārējie pūpēžveidīgie laikam bija redzējuši, kas te nu­pat notika, jo sākās pamatīga panika. Nez no kurienes klajie priežu pauguri piepeši bija pilni ar spiedzošiem un spoži baltiem pūpēžveidīgajiem, kas īstenībā darīja visu, lai viņus būtu pēc iespējas arūtāk nepamanīt…

Viņi spiedza, smējās, skriedami klupa cits citam pār pseidopodijām, un melna­jiem klabiķiem, kas tagad svilpdami laidās lejup viens pēc otra, nesagādāja ne­kādas pūles nokampt pa pūpēžveidīgajam un tad, tupot turpat kādā priedē, to nolocīt.

-     Pamūkam malā, uzsauca Ērla un ielīda kādā krūmājā. Labu brīdi visi sē­dēja krūmos un vēroja, kā pūpēžveidīgo kļūst arvien mazāk un mazāk, savukārt priežu zari kļūst arvien melnāki no tajos tupošajiem putniem. Paēduši un apmie­rināti tie klabināja knābjus, apsveikdami viens otru ar tik grandiozu izēšanos.

-     Vai viņi izķēra visus pūpēžveidīgos? jautāja Monika.

-     Nu nē, kur nu… pasmējās Ērla. Jūs nespēsiet noticēt, kādā tempā viņi vairojas. Viens pats pūpēžveidīgais izdēj apmēram četrsimt olu gadā…

-     Un no tām visām izšķiļas mazi pūpēžveidīgie? šausminājās Arvils. Tad jau drīz vien te čumēs un mudžēs no viņiem…

Ērla smējās.

-     Nē, tik traki jau nav, viņa teica. Izšķiļas tikai labi, ja kādi simts pūpēž­veidīgie. Lielākā daļa olu aiziet bojā daļu atrod un izdzer klabiķi, seski un jenoti… daļa nosalst… daļa sapūst… Un no tiem simts pūpēžveidīgajiem, kas iz­šķiļas, atkal kādus pārdesmit aprij klabiķi, kamēr vēl šie ir pavisam maziņi… Un beigu beigās pūpēžveidīgo cik ir, tik ari paliek.

-     Nu labi, ejam, beidzot viņa noteica un izlīda no krūmiem. Izskatās, ka viss ir cauri.

Visi sekoja Ērlai, nokratīja no drēbēm tur saķērušos durstīgos zariņus un de­vās tālāk. Ērla pastāstīja, ka ciemats atrodas vēl aiz slidotavas un ka to pirms kādiem astoņsimt gadiem nodibinājis mežavīrs, vārdā Hils. Runā, ka viņš dzi­nis pēdas kādai lapsai, kura ieskrējusi alā, un viņš tik ilgi sēdējis pie alas cau­ruma un gaidījis lapsu iznākam, ka gaidot pienākusi ziema, un šim nācies celt būdu… Bet, līdzko būda bijusi gatava, tai uz jumta kores ligzdu ierīkojis milzīgs, vecs klabiķis tāpēc ciematu saucot par Klabiķu ciemu…

Viņi apgāja apkārt ezeram, iegāja mežā un devās uz slidotavas pusi. Drīz vien tās apaļais jumta kupols pavīdēja starp kokiem, un Ērla teica, ka tagad līdz ciematam vairs neesot tālu.

No meža iznāca sīka, melnmataina mežameitene un devās uz slidotavas pu­si. Visi tūlit pazina Riu, un, kad viņi bija pienākuši vēl tuvāk, Ria piepeši pa­meta skatienu sāņus un viņus pamanīja.

Viņa apstājās, un viņas sejā iezagās smīnīga grimase. Pagaidījusi, kamēr bērni pienāks tuvāk, Ria iespieda rokas sānos un viņus uzrunāja: Kurp tad jūs? Vai jūs nezināt, ka ar zvēriem nākt iekšā nedrīkstat?

-     Mēs neejam uz slidotavu, vari būt mierīga, cenzdamās runāt savaldīgi, atbildēja Ērla. Ria pavīpsnāja.

-     Manis pēc jūs varat taisīt kādu cirku gribat, viņa noņirdzās. Varat kaut par klauniem pārģērbties un mēģināt savākt maksimālo punktu skaitu par māksliniecisko izpildījumu. Tikai tad jums tiesnešu vietā būs jāiesēdina tādi pa­ši klauni kā jūs pašas…