Monika un mežs

Kad Ralfs, vēl joprojām neizdvesis neviena vārda pēc skopā «labrit», snie­dzās pēc trešās sviestmaizes, Meža Veča uzmeta viņam ļoti aizdomīgu skatie­nu. Pārējie bērni likās ārkārtīgi aizņemti katrs ar savas griķu putras ēšanu, it kā baidīdamies, ka, ja viņi to neuzmanīs, tā piepeši varētu izgaist no šķīvjiem…

-     Kas jums visiem lēcies? Meža Veča jautāja un cieši uzlūkoja viņus visus pēc kārtas.

-     Nekas… Itin nekas… smalkā balstiņā, kas bija tik uzspēlēti nevainīga, ka varēja padomāt viņš noteikti ir nodedzinājis pusi meža, ja ne vēl ko ļaunāku nočiepstēja Arvils. Ruta uzmeta viņam niknu skatienu.

-    Ko jūs šodien domājat darīt? saraukusi uzacis, jautāja Meža Veča un dus­mīgi glūnēja uz bērniem, lai tie neiedomātos viņai melot.

-     Iesim skatīties mežaļaužu ciemu, šķietami nevērīgi attrauca Ruta. Ērla apsolīja mums tur visu izrādīt.

-    Jūs iesiet apskatit mežaļaužu ciematu? izbrīnīta iesaucās Meža Veča. Bet tur taču nav nekā, ko redzēt! Vienas vienīgas zaru būdas un vecas ugunskuru vietas… Atraduši, kur doties ekskursijā… tomēr viņa likās atvieglota. Vienu brīdi viņu jau bija pārņēmušas nelāgas aizdomas, ka bērni ir nolēmuši vieni paši iet atbrīvot vecmāmiņas. Un neaizmirsti, ko es teicu par Aci, viņa vēl dro­šības pēc piebilda Monikai. Viens mēģinājums, un tu tūlīt dodies mājās!

-    Zinu, zinu… Monika norūca. Tiešām, cik nejauki… Turpmāk viņai bezmaz būs jāiet Mežā, lai varētu paskatīties ar Aci mājās Meža Večai būtu vieglāk par vieglu viņu pieķert… Un nedrīkstēja pieļaut, ka viņu tagad aizsūtītu atpakaļ.

Beidzot brokastis bija paēstas, un bērni atviegloti pameta galdu, bet viņi pat nepaspēja nokāpt lejā uz savām istabām, kad ieradās Ērla.

-     Gatavi? vina sauca.

-     Ko tad jūs īsti tajā ciematā apskatīsiet? Meža Veča jautāja, pagriezusies pret Ērlu un uzgriezusi bērniem muguru. Monika taisīja grimases un bez ska­ņas vēcinājās ar rokām, mēģinādama pateikt Ērlai, lai tā neko nestāsta, bet tas laikam izskatījās diezgan savādi un visai nesaprotami, jo Ērla blenza uz viņu, mēģinādama izprast, ko gan Monika cenšas viņai pateikt. Savukārt Meža Ve­ča pēc Ērlas sastingušā skatiena noprata, ka viņai aiz muguras kaut kas notiek, un strauji apsviedās riņķī. Monika tajā brīdī bija vicinājusi pa gaisu rokas un ta­gad tā arī palika ar rokām gaisā, izlikdamās, ka mēģina aizsniegt griestus… Ta­ču Meža Veča nebija tik viegli ap­mānāma.

-      Ko tu tur dari un ko tu gribēji viņai pateikt? viņa jautāja. Ērla pie sevis nodomāja, ka arī viņa labprāt uzzinātu, ko īsti Monika bija gribēju­si viņai ieskaidrot.

-     Ko tad lai es gribētu viņai pateikt? tēlodama neizpratni, atjautāja Mo­nika. Kā es varu zināt, ko mēs tur apskatīsim? Es taču tur nekad nees­mu bijusi!

-     Kāpēc tad tu vēcinā­jies ar rokām? neatlai­dās Meža Veča. Vingro­ji, vai? viņa pasmējās.

-      Nē, tikai mēs ar Ralfu saderējām, vai es varētu nepalecoties aizsniegt durvju stenderi, vai nevarētu…

-    Kādas muļķības, attrauca Meža Veča. Ko tu man te gribi iestāstīt? Kat­ram taču ir redzams, ka tu pat palecoties to diez vai varētu aizsniegt, tā ka…

-     Kā tad! viņu pārtrauca Ralfs. Es jau arī to saku, ka katram redzams! Bet viņa vienalga iedomājās… Monika, tev taču nav tādas rokas kā šimpanzei tu man esi parādā…

-     Nu, labi, labi ejiet prom, uzsauca Meža Veča. Vai jūs būsiet atpakaļ uz pusdienām?

-     Es noteikti nebūšu. teica Ruta. Man ir treninš.

-     Es droši vien aiziešu paskatīties, kā viņa slido, teica Monika.

-     Nu labi, tad tas, kurš būs atpakaļ, ari dabūs pusdienas… Pārējie varēs pa­ēst, kad pārnāks.

Visi pamāja Meža Večai, Monika uzsvilpa Benam, Ruta pagrāba savu mazo jenotu, uz kuru Arvils vēl arvien lūkojās ar aizdomām, bet Ralfs pasauca šinšillu, kas smagi nolēca no dīvāna un teciņiem pieskrēja pie viņa. Beidzot viss bars bija gatavs doties ceļā.

Izskatījās, ka šodien beidzot bija jauka diena.

Drūmie, pelēkie mākoņi bija izklīduši un atseguši dzidri zilas debesis, bet saule spoži apspīdēja vēl arvien zaļo mežu. Augstu gaisā saķērkdamies laidelē­jās veseli bari melno putnu, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmajā savas ie­rašanās dienā.

-     Kas tie ir vai vārnas? viņa jautāja, norādīdama uz putniem.

-     Kas? Nē, nē tās nav nekādas vārnas… Vārnas, tu teici? Nē, tie ir klabiķputni klabiķi. Dzirdat, kā viņi klabina knābjus?

Visi ieklausījās. Patiešām no augšas, kur riņķoja melnie putni, nāca tāda kā klakstoņa, kā grabēšana, it kā kāds lidinātos virs Meža un klabinātu kasta­ņetes. Palūkojušies uz augšu, bērni redzēja, ka arvien jauni un jauni putni pie­vienojas baram viņiem virs galvām, un, putniem kļūstot aizvien vairāk, arī klaboņa pieņēmās spēkā.

-    Kāpēc viņu ir tik daudz? jautāja Arvils un nodrebinājās. Viņam nebūt ne­patika melno putnu mākonis, kas tik nikni ķērca un klabinājās tieši virs viņiem.

-     Ak, laikam te kaut kur ir daudz pūpēžveidīgo, attrauca Ērla. Ja te tūlīt sāksies pūpēžveidīgo medības, tad mums labāk būtu pazust no šejienes… To pateikusi, viņa norūpējusies palūkojās visapkārt un pameta skatienu ari augšup.