Monika un mežs

Monika jau atlaidās atpakaļ uz spilvena, bet Ruta nebija noskaņota ļaut vi­ņai gulēt. Viņa ieslēdza sienas lampu, un tā iespīdināja savu spožo, balto gais­mu Monikai tieši acīs.

Monika uzrausās sēdus un šaurām acīm skatījās uz Rutu. Bija skaidrs, ka ne­kādas gulēšanas te nebūs, tā nu viņa nopūtās un sagatavojās noklausīties lek­ciju par to, kas tad īsti ir daiļslidošana…

-    Vispirms jau viņiem te ir daudz augstākas prasības, teica Ruta. Viņiem te obligāts noteikums ir divi dubultie akseli un vēl viss kas cits, nesākšu iedziļi­nāties…

Monika nožāvājās tā, ka žokļi nokrakstēja, un, izberzējusi miegu no acīm, jautāja: Kas tie par akseliem?

Ruta iepleta acis. Vai tiešām eksistē cilvēki, kas nezina, kas ir aksels?! Bet acīmredzot Monika bija viens tāds cilvēks, un tad jau bija viņa jāizglīto. Bet tad izrādījās, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.

-     Nu aksels bija tas, ko tu redzēji, Ruta teica, dubultais aksels ir, kad gai­sā izdara divus pilnus apgriezienus.

Tā kā Monikai īstas intereses par to, kas ir aksels, nemaz nebija, tad viņa labprāt samierinājās arī ar šādu paskaidrojumu.

-    Treneris Mēris pat domā, ka es varētu sacensties ar Riu, bet tikai tādā ga­dījumā, ja es visu izdarīšu nevainojami plus vēl izdarīšu kādu sarežģītu papildus figūru… likās, ka, par to domājot, viņas sajūsma nedaudz noplok.

Monika saprata, ka ir pienācis īstais brīdis izrādīt interesi.

-     Kas tad tā būs par figūru? viņa jautāja, ar šausmām domādama, ka tū­līt atkal būs jānoklausās jauni daiļslidošanas termini un to skaidrojumi, bet iz­rādījās, ka šoreiz viss bija vienkāršāk…

-     Trīskāršais aksels, teica Ruta un sadrūma.

Monika juta, ka miegs pamazām pāriet, un, sev pašai par pārsteigumu, vi­ņa pat ieinteresējās.

-     Trīskāršais aksels? Tas nozīmē, ka tev jāapgriežas trīsreiz, ja?

-    Jā. Un tas ir tikpat kā neiespējami, noteica Ruta, knibinādama spilvena stūri.

-     Kāpēc? Vai tad tas nav apmēram tas pats kas dubultais aksels nu un ti­kai par vienu apgriezienu vairāk?

-     Tas ir šausmīgi grūti, atkārtoja Ruta. Pat pieauguši slidotāji bieži kļū­dās, un to noteikti nav iespējams iemācīties trīs mēnešos… Sacensības ir div­desmitajā decembri.

-     Kāpēc tad tu uztraucies? nesaprata Monika. Ja jau tas ir neiespējami, tad neiespējami. Un tad nav ko sākt ar to noņemties…

-    Jā, bet tā ir mana vienīgā iespēja pārspēt Riu, teica Ruta. Bez tam vi­ņa taču ari gatavosies un sazin kādus brīnumus pasniegs viņa… Ērla teica, ka to visi «mirstīgie» vienmēr uzzina tikai pašu sacensību laikā līdz tam brī­dim to zina tikai viņa pati un viņas trenere tā niknā Tora.

-     Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu pārspēt? brīnījās Monika.

Ruta apmulsa. Likās, ka viņa par to nebija domājusi. Protams, sacensības ir sacensības un vienmēr jau gribējās tajās uzvarēt, bet šoreiz tas bija kaut kas vai­rāk nekā vienkārši vēlēšanās būt labākajai… Šoreiz viņai likās, ka tas ir viņas pienākums atbīdīt Riu no godpilnās pirmās vietas. Vai tas bija tāpēc, ka Ria bija bijusi pret viņu rupja…? Varbūt arī tāpēc… Bez tam arīdzan Ērla vairāk par visu vēlējās, lai Ruta šogad uzvarētu, un ik dienas atgādināja, ka viņa ir pa­ti labākā… Rutai bija savā ziņā bail likt draudzenei viņā vilties… Viņa saprata, ka tā justies ir nedaudz muļķīgi, bet viņa tur neko nevarēja padarīt pašlaik vi­ņa vairāk par visu vēlējās uzvarēt decembra sacensībās, varbūt pat vēl vairāk, nekā atrast vecmāmiņu…

Domājot par pieņemto izaicinājumu un par trīskāršo akselu, Rutas priecī­gais satraukums bija pazudis, un palika tikai apziņa, ka trīs mēnešu laikā viņai jāapgūst neiespējamais…

-     Labi, es eju gulēt, viņa teica un, izslēgusi sienas lampu, sāka klāt gultu. Tad viņa izslēdza arī vitrāžu, ielīda gultā un kādu laiku gulēja vaļējām acīm, jo miegs tomēr vēl nenāca.

-     Ruta? pačukstēja Monika. -Jā?

-     Es domāju, ka tu mierīgi vari apgūt trīskāršo akselu trīs mēnešos, teica Monika. Es taču arī redzēju, kā tu slidoji… Bet, pat ja tev nepaveiksies šeit, tu mājās visus pārsteigsi… Un Ria nav tā vērta, lai viņas dēļ kreņķētos aiz­mirsti viņu un slido sevis dēļ, nevis lai noliktu pie vietas viņu…

Ruta iesmējās un pēkšņi atkal sajutās jautri.

-    Tik tiešām, tev taisnība… Lai jau Ria lauž seu kaklu, ja viņa to vēlas… Es darīšu, cik iespēšu, un ne par matu vairāk. Tad viņa atkal iesmējās viņa ie­domājās, kādas acis būtu viņas māju trenerei, ja viņa piepeši pēc nedēļu il­ga pārtraukuma nodemonstrētu trīskāršo akselu…

-     Ar labunakti, Ruta nočukstēja.

-     Ar labunakti, attrauca Monika. Un atceries rit no rīta ejam pie ve­cās Lojas…

-     Un cerēsim, ka tā būs viena no viņas «labajām dienām»… teica Ruta, un viņas abas ieķiķinājās.

*

Nākamajā rītā, ēdot brokastis, valdija gaužām neparasts klusums, jo ikviens baidījās kaut ko nejauši izpļāpāt par aluķēmiem. Bērni bija sarunājuši neteikt neko arī par šodienas gājienu pie Lojas un gadījumā, ja Meža Veča viņiem ko jautātu, bija nolēmuši teikt, ka ies apskatīt mežaļaužu ciemu, kas jau arī nebū­tu pārāk tālu no patiesības.