Monika un mežs

-     Viņa patiešām ir šausmīgi veca… Un no vecuma viņai ir nedaudz samež­ģījies prātiņš. Ir dienas, kad viņa visu apjēdz gluži labi tad viņa pat reizēm iz­nāk no būdas, bet ir dienas, kad viņa izdarās pavisam nejēdzīgi… Pagājušajā nedēļā kāda mežasieva, ejot garām Lojas būdai, pamanīja, ka tai cauri zaru jumtam laužas dūmu grīstītes un ari visa apkārtne pamatīgi smird pēc dūmiem. Un iedomājieties, kas bija noticis vecā Loja bija iedomājusies, ka dzīvo vig­vamā kādus tūkstoš gadus vecā pagātnē, un iekurinājusi būdas vidū ugunsku­ru, bet pati vienā mierā sēdēja pie tā un, aurodama kaut kādas savādas dzies­mas, cepa ugunī zivis…

Bērni iesmējās, bet Ērla iepleta acis.

-      Pavisam nopietni, viņa sacīja. Iedomājieties, viņa taču būtu varējusi nosvilināt visu ciemu!

-    Vai viņa dzīvo viena? Kāpēc tad viņu neviens nepieskata? jautāja Monika.

-    Neviens nevēlas, Ērla norūca. Kopš tās reizes, kad viņa kādai savai ap­rūpētājai pa nakti bija nocirpusi matus un noziedusi viņas galvu ar ezera dū­ņām, bet no rīta, kad tā pamodās, paziņoja tai, ka tā tiks upurēta par godu se­najai Meža dievībai Huhu, neviens vairs nepaliek pie Lojas pa nakti un tā nu viņa tagad var darīties, kā vien viņai labpatīk…

Visi ķiķināja, bet Ralfs pēkšņi kļuva nopietns.

-     Ņjā, patiešām varbūt nemaz nav vērts viņu traucēt…? viņš noteica.

-     Ko baidies, ka viņa sagribēs upurēt ari tevi? smējās Ruta.

Ērla savukārt papurināja galvu.

-    Nē, nē es tomēr domāju, ka ir vērts pamēģināt. Labajās dienās viņai nav ne vainas, bet, ja viņai būs sliktā diena, mēs to tūlīt pamanīsim…

Pēcpusdienā Ērlai ar Rutu bija paredzēts kārtējais treniņš slidotavā, un Ru­ta, paskatījusies pulkstenī, ar šausmām konstatēja, ka ir jau gandrīz četri. Visi sarunāja rit no rīta doties uz mežaļaužu ciematu pie Lojas, un tad Ruta ar Ērlu pa galvu pa kaklu aizmetās uz slidotavu.

Kad viņi palika trijatā, Ralfs vēl mēģināja pierunāt Moniku izstāstīt, ko tad īsti viņa Mežā bija sastapusi, bet Monika nepiekāpās un neteica ne pušplēsta vārda. Visbeidzot Ralfs atmeta ar roku un, kaut ko pie sevis nopurpinājis, de­vās uz savu istabu lasīt, bet Monika un Arvils palika spēlējam domino.

Ralfs aizejot bija atstājis durvis pusvirus, un tagad, ar purnu atvēris tās pa­visam, istabā ienāca Bens un nopūties apgūlās uz grīdas starp gultām. Bet pēc kādām piecām minūtēm pa durvīm pabāzās maskā tērpts purniņš, un mazais jenots, nopētījis Moniku un Arvilu un uzmetis ātru skatienu Benam, ievaukšķējās un atkal pazuda. Laikam meklēja Rutu. Arvils domīgi noraudzījās viņam pakaļ.

-     Kā tu domā, vai tas jenots patiešām ir jenots? viņš vaicāja.

-     Domāju, ka ir gan jenots, teica Monika un iesmējās. Lai kā ari viņa pū­lējās, viņa tomēr nekādi nespēja iedomāties, ka maziņais jenots patiesībā va­rētu būt pārvērties aluķēms. Man liekas, ka, ja aluķēms pārvēršas par kādu dzīvnieku, tur tomēr kaut kam ir jābūt… viņa sacīja.

-     Kam jābūt? nesaprata Arvils.

-     Nu, es nezinu… Kaut kam… Kaut kam tādam kā viņu briesmigie nagi vai tas nelāgais skatiens… Nē, es esmu pārliecināta, ka Rutas jenots ir parasts je­nots.

Viņi jau bija pasākuši saukt jenotēnu par «Rutas jenotu» un milzīgo šinšillu par «Ralfa žurku». Ralfs to ņēma ļaunā un katru reizi atgādināja, ka šinšilla ir šinšilla, nevis kaut kāda žurka, bet neviens viņu neņēma galvā. Paskatieties uz viņas asti, Ralfs mēdza teikt, kurai žurkai jūs esat redzējuši tādu kuplu un pūkainu asti, ko? Bet visi tikai smējās, un šinšilla kā bija, tā arī palika «Ralfa žurka»…

Pēc vakariņām pulksten astoņos Monika jutās ļoti miegaini un nolēma iet gulēt, neraugoties uz to, ka bija vēl tik agrs. Viņa ielīda gultā, nodzēsa visas gaismas, atstājot tikai vitrāžu viegli mirdzot, un jau laidās miegā, kad pārnāca Ruta un sāka viņu kratīt aiz pleca.

Monika uztrūkās no snaudiena un miegainām acīm paskatījās uz draudzeni. Ruta izskatījās par kaut ko ārkārtīgi satraukta vaigi viņai dega, acis mirdzēja, un viņa nevarēja vien sagaidīt, kad Monika beidzot būs pilnīgi atmodusies un varēs noklausīties, kas viņai sakāms.

-     Ko tu gribi? Ej labāk gulēt… miegaini nomurmināja Monika un gari no­žāvājās.

-     Gulēt? GULĒT!? Man liekas, es šonakt vispār nevarēšu aizmigt! Ruta sauca. Paklausies, kas šodien notika Ērlas treneris piekrita gatavot mani sacensībām! viņa triumfējoši paziņoja, bet laikam viņas paziņojums nebija at­stājis vēlamo efektu, jo viņa sarauca pieri un paskaidroja. Tas ir liels gods. Es taču galu galā neesmu nekāds mežabērns, un tas, ka viņi piekrīt iekļaut ma­ni sacensībās, ir kaut kas ārkārtējs.

-     Tu domā? vaicāja Monika. Gan jau pirms tevis arī ir bijuši bērni, kuri piedalījušies mežabērnu sacensībās… Galu galā, kāda tur starpība daiļslido­šana paliek daiļslidošana…

Ruta bija ļoti sašutusi par tādu draudzenes attieksmi un saprata, ka viņai ir jāpaskaidro sīkāk, citādi vēl Monika visu mūžu nodzīvos ar tādu maldu, ka «daiļslidošana paliek daiļslidošana» vienalga vai mājās, vai Mežā…