Monika un mežs

-     Par tām parašām… sacīja Ērla. Hmm… Īstenībā neviens par viņiem

neko daudz nezina… Vini sēž savās klinšu alās un reti izlien no tām.

-     Un kā tad jūs zināt, ka viņi ir ļauni ja reiz viņi sēž tajās klintīs un nemaz nelien ārā? nesaprata Ralfs.

-     Nav jau tā, ka viņi nekad nelien ārā, iebilda Ērla. Ir bijuši vairāki ne­lāgi atgadījumi, kad kāds no aluķēmiem ākstoties bija pārvērties par kaut kādu dzīvnieku mazu jenotēnu, kaķi vai kucēnu un cilvēki bija to paņēmuši pie sevis uz mājām…

-     Nu, nu… manāmi ieinteresēts, jautāja Ralfs. Un kas tad notika?

-      Nu, tad tikai sākās… Vispirms aluķēms sāka uzsūtīt tās drausmīgās bai­les… cilvēki, kliegdami un plēsdami matus, pameta savas mājas un kā neprā­tīgi metās Mežā, skriedami uz labu laimi… daži, tā skriedami, nogāzās no krau­jas… daži ieskrēja ezerā… Un citreiz, kad tas aluķēms izrādījās kaut kur ie­slēgts, viņam palīgā devās pārējie nu un tad sākās īsta histērija… Viss cie­mats kļuva tukšs kā izslaucīts, bet pa apkārtni, kliegdami kā pūpēžveidīgie, skraidīja aiz bailēm prātu zaudējušie mežaļaudis… Tas tiešām bija šausmīgi…

-     Ko, vai tad tas notika nesen? jautāja Ralfs.

-     Pēdējā reize bija pirms četriem gadiem, teica Ērla. To nakti, kad iera­dās aluķēmi, es atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar…

Viņa, neko neredzot, vērās istabas pretējā sienā un iegrima atmiņās.

-    Tas bija noticis ar vienu mūsu kaimiņu samērā lādzīgu mežavīru… Viņš il­gu laiku bija nodzīvojis viens un, atradis Mežā mazu vilcēnu, nevarēja noturēties, neatstiepis to mājās. Un tad izrādījās, ka tas nav nekāds vilcēns, bet gan alu-

ķēms… Nabaga vīrs gandrīz sajuka prātā… Es tobrīd ārā lasīju kastaņus, kad viņš, kliegdams līdz aizsmakumam, izlēca pa savas mājas logu un nozuda Mežā… Un ziniet, pat es sajutu tās bailes, kaut ari aluķēms atradās citā mājā es bļāvu visu vakaru, jo man likās, ka tūlīt kāds nāks un aizvilks mani uz biezokni…

-     Bet ar to viss vēl nebeidzās, Ērla turpināja. Tam mežavīram lecot ārā pa logu, logs bija aizkritis ciet, un acīmredzot aluķēms nevarēja to atmūķēt… Viņi vispār neprot rīkoties ne ar logu kloķiem, nedz ar atslēgām… Tā nu tas aluķēms palika iespundēts, un nākamajā dienā pārējie aluķēmi ieradās viņu meklēt… Viņi raidīja bailes uz visām pusēm, un mēs visi kliegdami laidāmies lapās…

-    Diezgan muļķīgi no aluķēmu puses, nosprieda Ralfs. Kāda jēga aizbiedēt vi­sus ļaudis, ja paši neprot tikt galā ar at­slēgām… Un kā tad viņi to izpestīja?

-       Laikam viens gudrinieks viņu vidū tomēr atradās… Jo, kad mēs pārradāmies, mājas logs stāvēja vaļā un aluķēmi bija prom.

Monika bija uzmanīgi klausījusies un tagad, saraukusi pieri, kaut ko cītīgi do­māja.

-      Bet kā tad īsti bija? viņa jautāja. Es tā sapratu, ka neviens aluķēms ne­vienam cilvēkam tā ari neuzklupa?

-     Tieši nē, atteica Ērla. Bet es jau teicu, ka tās bailes, ko viņi uzdzen, ir daudzus nobendējušas cilvēki vairs ne­jēdz, ko dara, un vienīgais, ko viņi grib,

ir tikt pēc iespējas tālāk prom. Es jums saku visprātīgākais būtu tagad doties projām un pagaidīt, kamēr aluķēmi nomierinās.

-     Nekā nebija, Monika dusmīgi teica. Nekur es netaisos iet, kamēr vec­māmiņa nevarēs doties kopā ar mani.

-     Bet ko tad tu vari izdarīt, te paliekot? vaicāja Erla. Neviens cilvēks vēl nav izdomājis līdzekli, kā pretoties tām bailēm, ko viņi uzsūta. Kāda jēga, ja jūs te sagaidīsiet aluķēmus un viņi jūs aizbaidīs kaut kur prom Mežā…?

-     Nekur viņi mani neaizbaidīs, spītīgi sacīja Monika. Galu galā es esmu pie viņiem bijusi un man nekas nav noticis.

-     Nekur tu neesi bijusi, aizrādīja Ralfs. Tā taču bija tikai Acs. Ja kāds aluķēms nostātos tavā priekšā visā savā godībā, tu droši vien laistos lapās tā­pat kā jebkurš cits.

-     Varu saderēt, ka nelaistos, atcirta Monika.

-     Varu saderēt, ka laistos, neatlaidās Ralfs.

-     Labi, beidziet, iejaucās Ruta. Mēs nesāksim te rīkot sacensības, kurš laidīsies lapās no aluķēma un kurš nelaidīsies… Galu galā ir kas svarīgāks, par ko domāt.

Atkal kādu laiku visi sēdēja klusēdami, bet nevienam nekas nenāca prātā. Ērla sēdēja, sarauktu pieri, un kaut ko saspringti domāja. Visbeidzot viņa tei­ca: Es tiešām šaubos, vai tas ko līdzēs… bet es varētu jūs aizvest pie mūsu ciema vecākās iedzīvotājas Lojas… Ja kāds vispār kaut ko varētu pastāstīt par aluķēmiem, tad tā ir viņa… Bet ļoti iespējams, ka arī viņa neko nezinās, viņa atkal nodūra galvu un izskatījās norūpējusies, bet pārējiem nu bija radu­sies cerība.

-     Ahā ļoti labi! iesaucās Ralfs. Kad mēs varam pie viņas aiziet?

-     Ak, nu kaut vai rit, es domāju, attrauca Ērla. Viņa ir tik veca, ka visu laiku sēž savā būdā kā aluķēms alā un nekur prom no tās nekust. Iespējams, ka viņa kaut ko zinās, kaut gan es nezinu, vai var būt drošs par to, ko viņa pa­stāstīs ja vispār pastāstīs…

-     Kā tā? izbrīnīti jautāja Monika.