Monika un mežs

-     Bet tad taču mums kaut kas ir jādara! iesaucās Ralfs. Mēs nevaram te mierīgi sēdēt un gaidīt, kad mums uzklups. Jā, starp citu, vai tas tavs nezin kas neteica, kad vini to taisās darīt?

Monika brīdi padomāja un papurināja galvu.

-     Nē, man šķiet, ka neteica gan. Viņš tikai teica, ka drīz… Un tāpēc viņš gribēja mani pārliecināt doties prom.

-     Burvīgi, noteica Arvils. Drīz mums uzklups kaut kādi šausmonīgi alu­ķēmi, un tad mēs ātri vien nokļūsim pie savām vecmāmiņām…

-    Bet varbūt viņi negribēs ar mums ilgi ceremonēties un piebeigs uzreiz… savaikstījis seju briesmīgā grimasē, noteica Ralfs.

-     Mums viss jāizstāsta Meža Večai, teica Arvils. Varbūt viņa zinās, ko darīt.

-     Nekādā gadījumā! protestēja Monika. Vai tad izskatās, ka viņa zina, ko darīt? Un tagad, kad Mežsargs ir projām, viņa pat nemēģinās neko darīt viņa vienkārši ņems un aizsūtīs mūs atpakaļ uz mājām.

-     Jā, tā droši vien būs, piekrita Ralfs.

-     Nu un varbūt tā ari būtu labāk… domīgi noteica Arvils. Pēc tā, ko tu stāstīji par tiem aluķēmiem…

-     Nu vai zini ja tu gribi atpakaļ uz mājām lūdzu, neviens tevi netur! dusmojās Monika.

-     Nē taču… es to tikai tāpat vien pateicu… Protams, ka es palikšu kopā ar visiem, Arvils taisnojās.

-     Labi tātad mēs paliekam tepat un gaidām aluķēmus… teica Ralfs, do­mīgi kasīdams pakausi. Kā mēs pret viņiem cīnīsimies?

Kādu bridi valdīja klusums, un tad Monika un Arvils reizē paraustīja plecus. Ralfs joprojām kasīja galvu.

-     Ko mēs vispār par viņiem zinām? viņš jautāja. To, ka viņi ir ļauni un spēj pārvērsties par visu ko…

-     Viņi uzdzen tās pretīgās bailes, un viņiem ir drausmīgi, gari, līki nagi… teica Monika un nodrebinājās, atcerēdamās aluķēmu riebīgās ķetnas. Un vēl kas… Izrādās, ka vini tumsā neredz…

Ralfs tūlīt sarauca uzacis.

-     Ko tu teici ka viņi tumsā neredz? Kā tu to zini?

-     Man pastāstīja…

-     Tas pats nezin kas…? izsmējīgi jautāja Ralfs.

-     Tas pats… attrauca Monika.

-     Nu tas jau ir kaut kas… Mēs varētu viņiem pielavīties naktī… Tikai mēs paši jau ari tumsā diez cik labi neredzam…

Tad Monika pastāstīja par savu mēness suņusēņu indikatoru, un gan Ralfs, gan Arvils bija sajūsmā.

-     Padomā tikai! Ralfs iesaucās. Un tu saki, ka tās uz pūpēžveidīgajiem ne­reaģē?! Jā, droši vien tām ir apnicis spīdināties, līdzko kādam pūpēžveidīgajam ie­nāk prātā noskriet garām. Tad jau tām būtu jāmirgo vienā laidā kā signalizācijai…

-     Ja vien mēs varētu kaut ko vairāk par viņiem uzzināt… Bet izskatās, ka neviens neko īpašu nevar pastāstīt tikai to, ka viņi ir ļauni un bīstami… Kāds mums no tā labums?

Monika pie sevis nodomāja, ka peļu lācītis noteikti zina daudz vairāk vis­maz, spriežot pēc viņa izturēšanās, tā likās… bet viņa negribēja neko teikt zē­niem, jo zināja tad viņi noteikti piespiedīs Moniku atklāt lācīša noslēpumu… Tāpēc viņa atmeta domas par peļu lācīti un sāka domāt, kur vēl kaut ko varē­tu uzzināt…

-     Mežaļaudis… viņa teica. Viņiem noteikti kaut kas ir jāzina. Viņi taču dzī­vo ar aluķēmiem vienā Mežā viņi noteikti zina kādu veidu, kā ar tiem cīnīties…

-     Nu tu runā kā par prusakiem… noirgojās Arvils.

-      Nezinu gan… domīgi novilka Ralfs. Viņi liekas tik iebiedēti, ka spēj vienīgi atkārtot, kādi tie aluķēmi ir ļauni un šausmīgi… Vismaz no Ērlas mēs neko jēdzīgu tā arī nedzirdējām.

-     Tik un tā vajadzētu painteresēties, teica Monika un piecēlās. Iešu vi­ņas abas pasaukt. Galu galā Rutai ari jāzina, kas notiek… to pateikusi, viņa izgāja no istabas.

Pēc pāris minūtēm viņa atgriezās kopā ar abām meitenēm, kas izskatījās diezgan izbiedētas. Ruta likās pagalam apjukusi, bet Ērla bija bāla kā drēbe. Ralfs, uz viņu paskatījies, noburkšķēja, ka «tūlīt sāksies vecā dziesma»….

Kad pagāja labs laiciņš, bet «vecā dziesma» tomēr neskanēja, Monika sāka dīdīties un jautāja: Mēs te runājām un izdomājām, ka tu kā mežabērns droši vien zini par viņiem šo to vairāk…?

Ērla sēdēja uz gultas malas, tīdama ap pirkstu savu melno matu šķipsnu. Iz­skatījās, ka viņa domā, ar ko sākt, bet, kad viņa beidzot sāka runāt, izrādījās, ka sakāmā nemaz nav tik daudz.

-     Viņi ir ļoti ļauni… viņa lēnām sacīja.

-     Te nu bija, iesaucās Ralfs un nosprauslājās.

-     Un es nezinu, ko pret viņiem var pasākt ja to jūs gribējāt no manis uz­zināt. Tas, ka jūsu vecmāmiņas ir pie viņiem, jau tāpat ir slikti, bet tas, ka vi­ņi ir nolēmuši uzbrukt tas ir kaut kas šausmīgs… Es teiktu, ka jums jāmūk uz mājām.

-     Kā tad! iesaucās Monika. Dažreiz man liekas, ka visi to vien grib, kā tikt no mums vaļā! Klausies, Ērla, pastāsti mums, ko tu vispār par viņiem zini. Kādas ir viņu parašas, ko viņi ēd un tamlīdzīgi… Un kamdēļ viņiem vajadzīgas mūsu vecmāmiņas?!

-     Es arī par to brīnījos… domīgi sacīja Ērla. Un izskatās taču, ka viņām nekas ļauns nav noticis.

Monika gan par to tik pārliecināta nebija pietika viņai tikai atcerēties sa­vu vecmāmiņu un to salto balsi, kādā viņa tika sarunājusies ar aluķēmiem, kad likās, ka ir noticis kaut kas šausmīgi nelāgs… Bet pašlaik viņa par to negribē­ja runāt…