Monika un mežs

-      Mjā… Jo tālāk, jo trakāk… viņa pie sevis nomurmināja. Brīdi viņa stā­vēja, blenzdama uz suņusēnēm spainītī, kas viegli spīdēja blāvi zaļā, gandrīz baltā krāsā. Acīmredzot tuvumā neviena nebija, ja nu vienīgi kāds pūpēžveidī­gais… Kodīdama lūpu, Monika devās uz mājām, pie sevis nospriedusi, ka nu gan būs jāaprunājas ar pārējiem. Nav jau jāsaka, no kā viņa uzzinājusi nelāgos jaunumus par aluķēmu tuvošanos galu galā viņa bija Musim pateicību parā­dā un nedrīkstēja izpļāpāt viņa noslēpumu.

*

Pie pusdienām Monika joprojām nespēja beigt domāt par to, ko bija pastās­tījis peļu lācītis, un ari pārējie ievēroja, ka kaut kas nav lāgā. Kad viņa, noriju­si pēdējo kotletes kumosu, tā arī palika sēžam, turot dakšu paceltajā rokā, Me­ža Veča viegli papurināja viņu aiz pleca un pataustīja viņas pieri.

-     Nē, temperatūra it kā normāla… Kas ar tevi notiek? viņa jautāja.

Monika atjēdzās un atsāka ēst savu kartupeļu biezeni.

-     Nekas, nekas… Es drusku aizdomājos… viņa atteica.

-     Drusku aizdomājies? aizdomīgi pārprasīja Meža Veča. Es ļoti ceru, ka tu nedomāji par Aci… Jo, ja es pieķeršu tevi ar to niekojamies, tu tajā pašā mirklī iesi vannā! Tu saproti, ko tas nozīmē… un viņa draudīgi apklusa.

-     Ņjā… noņurdēja Monika, bet neizskatījās, ka viņa būtu klausījusies, ko viņai sacīja Meža Veča.

Arī Ralfs sarauktu pieri skatījās uz Moniku, savukārt Arvils, kādu brīdi viņu nopētījis, atkal ķērās pie ēšanas. Vienīgās, kas neko neievēroja, bija Ruta un Erla viņas pašlaik sparīgi diskutēja par to, kāda nozīme ir pareizai mūzikas izvēlei uzstāšanās laikā.

-     Es tev pateikšu, kāpēc tu toreiz dabūji tikai otro vietu, sacīja Ērla, tev bija nepareizā mūzika!

-     Kāpēc nepareizā mūzika? noskaitās Ruta. Mūzika bija ļoti laba tai bija pareizais paātrinājums un viss, kas vajadzīgs, lai es varētu saskaņot visas figūras.

-     Tur jau tā lieta, ka paātrinājums nebija pareizais, teica Ērla, dauzīdama ar dakšiņu pa šķīvi, līdz Meža Veča sāka mest uz viņas pusi niknus skatienus. Tev viss uzsvars bija uz sākumu un tad tu izpumpējies, un tāpēc ari tev tas aksels beigās nesanāca…

-     Kā tad! iesaucās Ruta. Un kāpēc tad tagad man viss ļoti labi sanāca?

-     Paveicās… smīnēdama attrauca Ērla. Tu nedrīksti likt visas kārtis uz sākumu kad tiesneši dos vērtējumu, viņi jau to sākuma tempu būs aizmirsu­ši un atcerēsies tikai kļūdas un to, ka viss beidzās lēni un garlaicīgi…

-     Man nekas nebeidzās lēni un garlaicīgi, pūcīgi sacīja Ruta.

-     Es jau nesaku, ka tev… Es domāju vispār… Un tas, ka tu akselu ieliki pašās beigās, ir diezgan riskanti… Protams, ja jau viss sanāk labi, tad brīnišķī­gi. Bet, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tu atstāsi sliktu iespaidu.

-      Nu labi, labi, treneres kundze… pikti runāja Ruta. Paskatīšos, kādu mūziku tu pati izvēlēsies, un tad es arī pakomentēšu… tomēr īsti dusmīga vi­ņa neizskatījās. Īstenībā likās, ka viņa pat gribētu Ērlai piekrist, bet laikam gods neļāva visu acu priekšā piekāpties.

Pēc pusdienām Monika tūlīt nozuda savā istabā, un Ralfs viņai sekoja. Arī Arvils pabāza degunu pa durvīm un ienāca istabā, bet Ruta un Ērla bija ieslē­gušās «tukšajā» istabā un turpināja savu strīdiņu.

*

Kad Arvils bija aiztaisījis aiz sevis durvis, Ralfs metās izprašņāt Moniku.

-     Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā šinšilla būtu aprijusi Benu…

Monika kaut ko nesaprotamu nomurmināja un tad iztrūkusies paskatījās

apkārt.

-     Jā, starp citu, kur viņš ir?

-     Kas? nesaprata Ralfs.

-     Mans suns.

-      Es viņu redzēju ārā, teica Arvils. Viņš tur zem vecās kļavas raka bedri… Man liekas, tur ir kāda lapsu ala.

-     Ak tā… Nu jā, man ir šādi tādi jaunumi, sacīja Monika.

-     Ko? Vai tu atkal skatījies ar Aci? Bez mums? Ralfs likās ļoti sašutis par šādu iespējamību.

-     Nē, nē, ne ar kādu Aci es neskatījos. Vienkārši es kādu satiku Mežā, un viņš man pastāstīja, ka aluķēmi nolēmuši mums uzbrukt.

-     Ko? vienlaicīgi iebļāvās Ralfs un Arvils.

-     Kuš, nekliedziet tik skaļi, es negribu, lai Meža Veča izdzirdētu… tad man viņai viss būs jāizstāsta… Monika aizrādīja.

-     Paga, paga… Bet ko tu īsti satiki? jautāja Ralfs. Un kādā sakarā jūs sākāt runāt par aluķēmiem?

-     To es nevaru stāstīt es apsolīju neko neteikt, teica Monika.

Ralfs likās apvainojies. Tu neteiksi pat mums? viņš sabozies jautāja. Tu nedrīksti no mums neko slēpt galu galā ari mūsu vecmāmiņas ir turpat, kur tavējā.

-    Zinu, zinu… Un es neslēpju neko, kam ir kāds sakars ar vecmāmiņām vai aluķēmiem. Es tikai nedrīkstu teikt, kas man to pastāstīja, citādi viņam drau­dēs briesmas.

-      No kā no mums, vai? iesmējās Ralfs. Domā, mēs tūlīt skriesim Mežā un uzklupsim tam nabaga radījumam, lai kas viņš ari būtu?

-    Nē taču, ne jau no jums… Klausies, es tiešām nedrīkstu teikt es taču ap­solīju! viņa neiecietīgi sacīja.

-     Kā gribi, Ralfs beidzot piekāpās, kaut arī vēl joprojām likās nedaudz aiz­vainots. Bet kas tad tur ir ar tiem aluķēmiem viņi tiešām taisās mums uz­brukt?

-     Vari man ticēt tas, kas man to stāstīja, nemeloja, attrauca Monika.