Monika un mežs

Monika izbrīnījās arvien vairāk un vairāk. Jau otro reizi peļu lācītis uzmeklē viņu un mēģina atrunāt no vecmāmiņu uzmeklēšanas… Bet kādēļ? Ja jau vi­ņam tik ļoti tas rūpēja, tad kādēļ viņš negribēja pastāstīt par to, ko bija uzzinā­jis par aluķēmiem, kamēr atradās viņu gūstā…? Un pastāstīt, kā viņam bija iz­devies no tiem aizbēgt…? Viņš tikai gribēja, lai Monika un pārējie dodas prom, īsti pat nepaskaidrodams kādēļ…

Nu, nē, domāja Monika. Tādā veidā jau nu viņš mani nepārliecinās…

-     Viņi mani vajā, drūmi teica Musis un izklaidīgi pakasīja ausi. Viņi ne­var man piedot, ka es esmu no viņiem aizbēdzis, un tagad grib ar mani izrēķi­nāties.

-     Ej nu! iesaucās Monika. Kādas šausmas! Un kādēļ tad tu nebēdz?

-     Gan jau bēgšu… norūca Musis. Bet pagaidām es gribu uzzināt, kas vi­ņiem aiz ādas. Redzi, viņi ir izsūtījuši četrus savējos, lai tie mani sagūstītu, un tagad viņi klejo pa Mežu, mani meklēdami… Bet viņi var klejot tikai pa dienu tumsā šie ir akli kā kurmji, tāpēc naktīs ierīko nometnes un guļ. Guļ un reizēm pirms aizmigšanas pļāpā… Un tā nu es vienreiz piezagos un noklausījos, ko šie runā…

-    Nu, nu… Monika nepacietīgi mudināja, kad Musis uz brīdi apklusa. Var­būt beidzot viņš pastāstīs kaut ko ievērības cienīgu…

Musis savaikstīja šausmīgu grimasi un, iepletis jau tā milzīgās acis vēl platā­kas, traģiski čukstēja: Viņi grib nākt šurp!! Viņi troglodīti grib nākt šurp un jūs aizdzīt… Viņi par jums visu zina ka jūs esat apmetušies pie Mežsarga un ka jūs gribat atdabūt savas vecmāmiņas… Un tagad viss troglodītu bars grib jums uzklupt… to teikdams, viņš ar ķepu saķēra savu purniņu, tā ka palika redzamas tikai ieplestās brūnās acis.

Monika, saraukusi pieri, klusēja un gaidīja, vai viņš neteiks vēl ko. Patiešām, kādu bridi blenzis uz Moniku, Musis atsāka runāt.

-     Un tad ar jums ir cauri! Pagalam jūs būsiet!! Viņi ir šausmīgi, tie troglodī­ti… Nav zināms, kā viņus varētu pievārēt, viņi vienmēr dabū to, ko ir iekāro­juši… Tāpēc es tev saku vēl vienu reizi pazūdiet no šejienes, kamēr vēl nav par vēlu, jo, ja viņi atnāks līdz jums jūs vairs nepaspēsiet izglābties…!!!viņš skaļi nopūtās un nodrebinājās.

Monika, pašai par nepatiku, patiešām jutās izbijusies. Viņai, protams, gri­bējās atdabūt savu vecmāmiņu, bet tas nenozīmēja, ka viņai gribētos cīnīties ar aluķēmiem, it sevišķi ja tie ir tik kareivīgi noskaņoti…

Musis joprojām tupēja uz saknes un drebinājās.

-     Viņi klaiņo te apkārt, tie četri… un drīz viņiem pievienosies pārējie… un tad visiem gals klāt… viņš atkārtoja. Palūk, palūk, viņš sacīja, saspridzi­nādamies un pamādams ar ķepu uz melno biezokni, jau tagad var just viņu klātbūtni…

Monika palūkojās uz tumšo zaru jūkli, un viņai patiešām uzmetās zosāda. Atkal tās nejēdzīgās bailes… tur jau tās nāca… tuvojās, it kā nedzirdami līstu pa zemi arvien tuvāk un tuvāk… Monika juta, kā sirds sāk sisties arvien strau­jāk un straujāk, un kaklā kāpj kliedziens…

Bet tad viņa piespieda sevi domāt par vecmāmiņu… par Benu… par Rutu, Ralfu un Arvilu un to, kā tie gaida savas vecmāmiņas… un juta, kā bailes pa­mazām izgaist.

Nokratījusi vēl pēdējās baiļu atliekas, viņa pievērsās Musim. Tas, ārkārtīgi pārsteigts, viņu uzlūkoja.

-     Tu neko nejuti? viņš jautā­ja. Pats viņš drebēja kā apšu la­pa, un viņa rozā degungals ner­vozi raustījās.

-     Kā nu ne… atteica Moni­ka. Bet, man šķiet, es jau sāku pie tās jocīgās sajūtas pierast… Un, kad jau pie kaut kā pierod, tas vairs neliekas tik briesmīgi, vai ne?

Musis, joprojām kā neticē­dams, viņu uzmanīgi vēroja un pamazām pārstāja trīcēt.

-       Pie tām bailēm nevar pie­rast, viņš aizdomīgi sacīja un pakāpās nedaudz atpakaļ. Kā­pēc uz tevi tās neiedarbojas…? viņš atkāpās vēl pāris soļu, līdz

atdūrās pret zariem. Vai tu patiešām esi vienkārša meitene…? viņš, sarau­cis pierīti, klusām jautāja.

Monika sāka smieties. Vai dieniņ… viņa ķiķināja. Tikai nesaki arī tu, ka esmu kaut kāds ļaunuma iemiesojums vai kas tamlīdzīgs… Pietiek jau, ka Ērla bezmaz nodomāja, ka es pati esmu aluķēms… Patiešām, kas jums visiem nāk prātā?

Musis drusku nomierinājās un panācās atkal tuvāk.

-     Nu, labi… viņš noteica. Pieņemsim, ka es tev esmu noticējis un ka tev patiešām ar viņiem nav nekāda sakara. Bet atceries, ko es tev teicu, un pazū­diet no šejienes, pirms vēl nav par vēlu… Un vispār kāda jenota pēc es ar tevi te noņēmos, ja tu tik un tā mani neklausi?! Labi, dari, kā zini, bet, ja tu negribi mani klausīt, tad es vismaz klausīšu pats sevi! Viss! Es laižos lapās! un viņš ar vienu lēcienu pazuda biezoknī un atstāja Moniku apstulbušu blen­žam viņam nopakaļ.