Monika un mežs

ASTOTĀ NODAĻA vecĀ loja

itēja septembra otrā nedēļa, bet joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Ruta gandrīz katru dienu gāja uz slidotavu, bet atlikušajā laikā viņas abas ar Ērlu sēdēja «tukšajā» istabā pie televizora.

Monika diezgan bieži devās uz Mežu, aizbildinā­damās, ka iet sēņot, kaut patiesībā viņa cerēja at­kal sastapt mazo peļu lācīti. Taču no viņa nebija ne vēsts. Šad un tad Monika ielīda egļu biezoknī, sauk­dama viņu vārdā, bet uz viņas saucienu parasti at­bildēja tikai labi ja kāds pūpēžveidīgais, kurš tad, smiedams savus vājprātīgā smieklus vai spalgi spiegdams, pašāvās viņai garām.

Klaiņodama pa biezokni, Monika atklāja šo to interesantu par mēness suņusēnēm. To, ka suņusēnes, kādam tuvojoties, kļūst blāvākas vai izdziest, viņa jau zināja. Bet tagad izrādījās, ka tā nebūt nedara pilnīgi visas sēnes izrādī­jās, ka zaļās suņusēnes izdarās gluži pretēji. Tuvojoties kādai dzīvai būtnei, tās iegailējās vēl spožāk un mirdzēja kā bāli zaļas, ļoti spilgtas spuldzītes…

Monika bija tās pārbaudījusi ar sevi un Benu. Kad viņa tuvojās celmam, kam blakus auga zaļo mēness suņusēņu kolonija, sēnes iemirdzējās spožāk, bet kad viņa kādu brīdi bija pasēdējusi uz celma, tās atkal kļuva blāvākas. Taču tad Mo­nika pasauca Benu, kuram viņa bija likusi sēdēt labu gabalu nostāk, un, Benam laužoties cauri biezoknim, sēnes atkal sāka spīdēt spoži, jo spoži.

Tad Monika nolēma izgatavot no sēnēm tādu kā indikatoru.

Viņa izraka čemuru, ko veidoja kādas desmit sēnes, un kopā ar visu zemi ielika tās mazītiņā plastmasas spainītī, ko bija atradusi kādā no Mežsarga darbarīku skapjiem. Ik reizi, kad Moni­ka atkal devās biezoknī, viņa ņēma līdzi spainīti ar suņusēnēm. Tā tomēr bija drošāk gadījumā, ja apkārt blandītos kāds aluķēms, viņa paspētu laikus paslēpties.

Protams, sēnes bieži vien radīja arī viltus trauksmi, sākdamas koši spīdēt, kad tuvojās kā­da lapsa, jenots vai cits meža zvērs. Toties, lai cik

dīvaini tas arī nebūtu, uz pūpēžveidīgajiem tās nereaģēja nemaz. Pūpēžveidīgais varēja kaut lēkt tām virsū vienalga tās nekļuva ne spožākas, ne blāvā­kas. Monika domāja, ka tas ir tādēļ, ka pūpēžveidīgie ir tām rada vai arī var­būt tās gluži vienkārši bija pie viņiem pieradušas… Pārāk bieži viņi spiegdami un ķiķinādami joņoja apkārt vai lēca no kokiem…

Kādu dienu Monika atkal klaiņoja pa biezokni ar sēņu spainīti rokās. Viņa jau bija zaudējusi cerības sameklēt peļu lācīti un bez kāda īpaša nolūka klaiņāja apkārt, kad piepeši sēnes viņas spainītī koši iedegās.

Monika satrūkās un sastingusi paraudzījās apkārt, bet visur valdīja klusums, egļu zari kā bija tā arī palika nekustīgi, un nekas neliecināja par to, ka kāds va­rētu tuvoties. Benu viņa šoreiz bija atstājusi mājās un tagad to ļoti nožēloja. Sa­vukārt sēnes gailēja kā zaļš ugunsgrēks, un Monikai pat likās, ka no tām sāk nākt tāds kā siltums.

Tad nočabēja sausie egļu zari, un no biezokņa iznira peļu lācīša rozā pur­niņš. Lauzdamies cauri biezoknim, viņš bija noliecis galvu un ar vienu ķepu aiz­sargāja acis, bet garās, lokainās ausis kā divas lupatas kūļājās tam gar seju.

-     Ei, Musi! priecīgi iesaucās Monika. Es jau bažījos, kur tu esi pazudis?!

Musis, izlīdis no zaru biezokņa, noskurinājās, izplēsa no kažoka kādu tur ie­ķērušos sausu zaru, apsēdās uz saknes un sāka izlasīt no kažoka skujas. Viņš izskatījās diezgan sabozies un labu brīdi sēdēja, atskujodams kažoku un neru­nādams ne vārda.

-     Kas tev lēcies? brīnījās Monika, smaidīdama līdz ausīm. Peļu lācītis iz­skatījās tik jocīgs, ka, uz viņu skatoties, nevarēja nesmaidīt.

Musis beidzot pacēla acis uz Moniku. Viņš izskatījās diezgan dusmīgs, cik nu vispār tādam radījumam kā peļu lācītis bija iespējams izskatīties dusmīgam.

-     Tu vēl arvien esi šeit, viņš drūmi noteica, blenzdams uz Moniku ar sa­vām lielajām, brūnajām acīm.

-     Nu ja, attrauca Monika. Vecmāmiņas taču vēl nav atdabūtas.

Musis sabozās arvien vairāk un vairāk.

-     Vai es tev neteicu, kā ir ar tām vecmāmiņām? viņš pārmetoši vaicāja. Es taču tev teicu viņas ir pie troglodītiem!

-     Jā, es atceros, teica Monika, izbrīnīti lūkodamās uz peļu lācīti. Par ko gan viņš tā dusmojās?

-     Un vai es tev nestāstīju, kas tie troglodīti ir par radījumiem? Musis, sa­krunkojis balto, pūkaino pierīti, jautāja.

-     Es zinu, atteica Monika. Esmu par viņiem daudz dzirdējusi. Un tieši tā­pēc mēs nevaram vecmāmiņas pamest iedomājies, ja viņām būs viss mūžs jāpavada pie tiem riebīgajiem aluķēmiem…!

-    Jūs tur neko nevarat darīt, saviebies sacīja Musis. Tu varbūt domā, ka tas ir kaut kāds joks?? Tu domā, ka tie ir kaut kādi prasti aluķēmi?? Nekā! Tie ir troglodīti! TroglodītilU viņš pikti sauca.