Monika un mežs

-     Tu nemaz iedomāties nevari, cik tas ir fantastiski! viņa sauca. Ja tu man vēl varētu iemācīt to kolosālo dubulto akselu, ko tu veici pašās beigās, es šoziem noteikti tiktu tālāk par savu parasto divdesmito vietu!

Treneris, saraucis uzacis, nomurmināja kaut ko par to, ka «akselu neviens tev nevar iemācīt, tev tas jāapgūst pašai»… Savukārt Ruta likās drusku samulsusi.

-     Ziniet, es pati brīnos, ka tas man šodien sanāca… viņa sacīja. Pagā­jušajās sacensībās es ar to pamatīgi izgāzos… un kopš tā laika man vienmēr kaut kas ar to nogājis greizi vai nu nesanāk divi pilni apgriezieni, vai arī pie­zemēšanās nav īsti gluda…

-     Šodien tev tas izdevās perfekti, sacīja treneris.

Tad augšā atvērās durvis, un slidotavā ienāca maza meitene kopā ar paga­ra auguma sievieti. Treneris Mēris pameta skatienu augšup un parāva uz aug­šu kreiso uzaci.

-     Nu tā… Ria un Karla Tora ir klāt… Tagad mums jāpazūd no šejienes, ja negribam noklausīties dažu labu asu vārdu… viņš pasmīkņāja un devās uz iz­ejas pusi.

-     Vācamies prom, pačukstēja Ērla un aši izņēma no magnetofona kaseti. Slidas varēsi pārvilkt ārpusē… un viņa, lēkdama pa vairākiem pakāpie­niem, devās pakaļ trenerim, un pārējie viņai sekoja.

Treneris bija apstājies pie durvīm un likās iegrimis diezgan niknā diskusijā. Patiesībā tas bija monologs, jo runāja tikai par Kārlu Toru nosauktā sieviete. Ja viņas piere nebūtu tik nikni saraukta, viņa būtu bijusi ļoti skaista mati, kas bija tikpat ogļu melni kā visiem mežaļaudim, vijīgās cir­tās slīga viņai pār pleciem, bet pelēki zilās acis brūni iedegušajā sejā dega neparasti spoži. Treneris Mēris stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un, vērdamies kaut kur pretējā sienā, ļāva viņai izrunāties… Vis­beidzot viņš īsi un klusi pateica pāris vār­du un izgāja ārā, bet Karla Tora nikni pakratīja galvu un kaut ko pateica Riai. Tā iesmējās un pamāja ar galvu. Tad Karla Tora devās lejup, uz bēr­niem pat nepaskatīdamās, bet Ria palika stāvam pie durvīm.

Ērla tikmēr bija uzskrējusi aug­šā un gribēja jau iet ārā, kad Ria ierunājās. Ko tad tu te dari?

Ria patiešām bija diezgan sīciņa. Augumā viņa bija īsāka gan par Ērlu, gan arī par pā­rējiem bērniem. Bez tam vi­ņa bija ari ļoti tieviņa, un vi­ņas kalsnajā, šaurajā sejiņā dzīvi dega zaļas, zaļas acis. Melnie mati pakausī bija savilkti ciešā mezglā.

-    Vai tiešām tu domā, ka pāris papildus minūtes izvilks tevi no tās vienas no pēdējām vietām, kur tu esi neglābjami iestigusi? viņa ar izsmieklu vaicāja.

Ērla nosarka un jau gribēja kaut ko atcirst, bet tad Ria paskatījās uz pārē­jiem bērniem, kas stāvēja Ērlai aiz muguras.

-     Un kas tie tādi, un ko viņi dara mūsu slidotavā? viņa vēsi jautāja, norā­dīdama uz Rutu, Moniku, Ralfu un Arvilu. Tad viņa pamanīja Rutai kājās sli­das, un viņas vaigos iemetās sarkani plankumi.

-     Vai tu slidoji manā slidotavā un maitāji manu ledu? viņa nikni jautāja.

-     Ar kādām tiesībām?

-     Tā nav tava slidotava, un tas nav tavs ledus, iejaucās Ērla, kamēr Ruta samulsusi knibināja sola atzveltni. Viņa jutās diezgan neērti, jo savā ziņā Riai bija taisnība patiešām, kādas gan viņai bija tiesības šeit atrasties…? Taču Ēr­la it nemaz nelikās apmulsusi. Viņa izskatījās krietni vien saniknota.

-     Rutai ir tādas pašas tiesības šeit slidot kā jebkuram citam, viņa šņāca.

-     Un neuztraucies ledum nekas nav noticis, ja vien tu nebaidies, ka pāris švī­ku dēļ tu vairs nespēsi paslidot…

Ria sakoda zobus un gribēja jau atcirst tādā pašā garā, bet Karla Tora no le­jas uzsauca: Lai viņi iet, bet tu nāc lejā!

Ria jau pagriezās, lai kāptu lejā, bet tad vēl atskatījās uz Ērlu un noteica:

-     Tu vari censties, cik tu gribi, bet par īstu slidotāju tu nekļūsi nekad… to pateikusi, viņa atmeta galvu un devās lejā, kur viņu gaidīja trenere. Savukārt Ērla izskrēja no slidotavas, tā ka durvis palika virināmies šurpu turpu. Pārējie steidzīgi devās viņai pakaļ.

Ērla sēdēja uz kāpnēm, un viņas zaļās acis atkal gailēja kā kaķim.

Monika un Ruta apsēdās viņai blakus, bet Ralfs un Arvils neveikli grozījās turpat riņķī.

-    Tāda viņa ir, teica Ērla, un likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Nejauka pēc velna… Bet arī talantīga pēc velna… Un, kas attiecas uz to, ko viņa nupat tei­ca… baidos, ka viņai ir taisnība…

Ruta jau gribēja to apstrīdēt, bet Ērla pielēca kājās un jau mundrākā balsī noteica: Labs ir, lai viņa runā, ko grib… Ejam! un devās pa kāpnēm aug­šup.

Kad viņi jau bija ārā no slidotavas, Ērla pavaicāja, vai bērni atceras atpakaļ­ceļu, un, kad visi bija atbildējuši apstiprinoši, jau grasījās doties projām, bet tad kaut ko atcerējās…

-     Rīt pulksten divpadsmitos tiekamies šeit pie ieejas, viņa teica Rutai un, pamājusi ar roku, aizgāja.

Kamēr viņi bija bijuši slidotavā, melnie mākoņi no pamales bija pienākuši tuvāk un tagad klusi planēja virs meža, draudēdami kuru katru brīdi izgāzt pār zemi ūdens šaltis. Kaut kur tālumā jau bija manāma klusa pērkona ducināšana, un bērni, to dzirdēdami, pielika soli… Neviens negribēja vēlreiz uz savas ādas izbaudīt tādu pašu negaisu kā vakarnakt.