Monika un mežs

-     Labs ir, es velku kājās slidas, teica Ruta un nometās uz soliņa, izvilkda­ma no maišeļa savus slidzābakus. No maisa grabēdama izkrita kasete, un Ru­ta iedeva to Ērlai, kura ar visu kaseti devās lejup. Ralfs, Monika un Arvils jau gribēja viņai sekot, bet viņa sacīja: Palieciet vien tepat… apsēdieties kaut kur… Es tikai iešu uzlikt kaseti Ruta tūlīt mums slidos…

Drīz Rutai slidas bija kājās, un viņa izgāja uz ledus.

-     Vēl neslēdz iekšā, man nedaudz jāpatrenējas, viņa uzsauca Ērlai.

Kādu bridi viņa slidoja, un Monika, Ralfs un Arvils gaidīja kaut ko īpašu, bet

tā arī neko nesagaidīja. Ruta slidoja graciozi un viegli, bet nebija nekā tāda, ko būtu gribējuši ieraudzīt viņas nepacietīgie skatītāji. Acīmredzot arī Ruta gribē­ja pietaupīt sava priekšnesuma «rozīnītes» uz beigām… Beidzot viņa bija pie­tiekami iesildījusies un uzsauca Ērlai, lai tā ieslēdz mūziku.

Atskanēja klikšķis, Ērlai nospiežot magnetofona pogu, un tūlīt zāli pārpludi­nāja strauja melodija, kurai skanot, Ruta ieslidoja zāles vidū. Tiklīdz bija atska­nējušas pirmās notis, slidotavas durvis bez skaņas pavērās, un telpā ienāca slaids, melnīgsnējs vīrs. Pamājis ar galvu Monikai, Ralfam un Arvilam, viņš de­vās lejup, kur pirmajā solu rindā sēdēja Ērla, un apsēdās viņai blakus.

Tukšajā telpā mūzika skanēja ļoti skaļi, tā ka pat asā švīkstoņa, slidām slīdot pa ledus virsmu, bija tik tikko dzirdama.

-     Brāmss, Arvils iečukstēja Monikai ausī.

-     Ko? viņa nesaprata.

-    Tas, kas skan, ir Brāmss… Ungāru dejas… Tas ir Rutas pēdējo sacensību gabals viņa tur dabūja otro vietu… drusku nepaveicās…

Mūzikas temps kļuva aizvien straujāks un straujāks, un Ruta slidoja vienā āt­rumā ar to, tā ka Monika un pārējie skatītāji tik tikko spēja viņai izsekot līdzi.

Brīžiem likās, ka Ruta vienkārši slido apkārt zālei, bet tad gluži negaidīti vi­ņa piebremzēja, sagriezās kā vilciņš, un skatītājiem, viņu vērojot, likās, ka tur riņķo neatšķetināms seju un roku mudžeklis… Bet tad mūzika kļuva lēnāka, un beidzot viņi atkal ieraudzīja Rutu, kas aizslidoja jeb kā likās Monikai aizli­doja prom pa ledu…

-     Brrr… klusām nodrebinājās Ralfs. Tā jau var dabūt jūras slimību, uz vinu skatoties…

Pa to laiku mūzika atkal bija kļuvusi mežonīgi strauja, un Ruta ne mirkli no tās neatpalika.

Pirmajā rindā sēdošais vīrs bija noliecies pie Ērlas un kaut ko viņai čukstē­ja, norādīdams uz Rutas pusi un sparigi žestikulēdams. Ērla māja ar galvu.

Mūzika likās zaudējusi savu sparu, kļuva arvien lēnāka un klusāka, un arī Ru­ta slidoja aizvien lēnāk, laiku pa laikam it kā starp citu veikdama dažādus palēcienus un pagriezienus… skaņas pamazām izgaisa… likās, ka tūlīt tās apklu­sīs pavisam… un tad piepeši Ruta atpērās pret ledu un uzlidoja gaisā… turpat gaisā viņa vairākas reizes apgriezās riņķī, un tad jau viņa atkal bija atpakaļ uz ledus un, it kā nekas nebūtu bijis, mierīgi aizslidoja tālāk…

Tajā pašā mirklī atskanēja mežonīgi aplausi, un augšā sēdošie bērni re­dzēja, kā Ērla un melnīgsnējais vīrs ir pielēkuši kājās un sparīgi aplaudē.

-     Bravo! sauca vīrs, un tajā pašā mirklī mūzika apklusa, un Ruta bija bei­gusi savu uzstāšanos.

Aizelsusies, bet smaidīdama viņa pieslidoja pie Ērlas un nokāpa no ledus. Monika, Ralfs un Arvils ari devās pie viņiem.

Ruta bija atkritusi vienā no soliem un slaucīja sviedrus, bet Ērla, ārkārtīgi satraukusies, lēkāja viņai apkārt.

-    Fantastiski! viņa sauca. Pilnīgi fantastiski! Klausies, tu taču varētu pār­spēt par Riu!

Ruta smaidīja. Nu nē, viņa, joprojām elsodama, sacīja. Es taču viņu redzēju viņa slido kā neviens…

-     Bet es redzēju tevi! Ērla uzstāja. Un man no malas ir labāk redzams.

-    Jā, tas patiešām bija ārkārtīgi labi izpildīts, sacīja ari vīrietis. Gan teh­niski precīzi… gan arī mākslinieciski…

-      Ā, iepazīstieties, pēkšņi atjēdzās Ērla. Mans treneris Hugo Mēris. Ruta. Un tie ir Monika, Ralfs un Arvils.

Treneris palocīja galvu un pasmaidīja. Kā jums patīk mūsu slidotava? viņš vaicāja.

Bērni apmulsuši sāka pie sevis murmināt, bet Ruta sacīja kaut ko par ledus labo kvalitāti…

-    Jā, ledus mums ir labs, piekrita treneris. Mēs vienmēr rūpējamies, lai tas būtu pilnīgi nevainojams gan sacensību, gan ari treniņu laikā. Un par to ir jā­rūpējas pastāvīgi, jo mums ir ļoti daudz slidot gribētāju, un ledus ātri nolietojas.

-     Pašlaik tas ir ļoti labs, sacīja Ruta.

-    Jā… Tas nupat ir sagatavots. Tūlīt te sāksies treniņi… Ria… un vēlāk ci­ti… Starp citu, runājot par treniņiem… Tu droši vari nākt uz mūsu slidotavu, kad vien Ērlai būs treniņi Ērla jau man pastāstīja, ka jūs vēl ilgi būsiet pie mums Mežā, un tad jau tev vajadzēs, kur slidot septiņi mēneši bez slidošanas tas tev par labu nenāktu…

-     Es zinu… Paldies! sajūsmā iesaucās Ruta. Bet vai es patiešām drīk­stu…? Vai es netraucēšu?

-    Protams, nē, sašutis atsaucās treneris. Labi slidotāji nekad nevar trau­cēt no viņiem var tikai mācīties… Es jau šodien Ērlai norādīju uz pāris lie­tām, kurām viņai vajadzētu pievērst uzmanību…

Ruta nosarka, bet Ērla it nemaz neizskatījās aizvainota gluži otrādi.