Monika un mežs

Tā runājoties, viņi bija iznākuši pie ezera, kurš tagad bija tikpat pelēks kā visa apkārtne. Ērla sāka iet ezeram apkārt, un pēc kāda laika viņi nonāca ezera otrā krastā. Šeit auga tikai reti kāda priede galvenokārt te bija bērzi, ozoli, kļavas un citi lapu koki. Ari sūnas un ķērpji bija pazuduši, un bērni gāja pa garu, pieli­jušu zāli, kas jau pēc pāris soļiem padarīja viņu tā jau slapjās kājas vēl slapjākas.

Ruta pirmā pamanīja starp kokiem tādu kā kupolu piecstāvu mājas augstu­mā. Kā milzīgs, dīvains citplanētiešu kuģis slidotava stāvēja Meža vidū, un iz­skatījās, it kā tā kuru katru brīdi patiešām varētu pacelties gaisā un pazust mā­koņos…

Pienākot tuvāk, savādais iespaids izgaisa, un slidotava izskatījās kā gluži pa­rasta ēka, ja neņēma vērā tās apaļo jumta kupolu… Ērla devās tieši uz durvīm un atvēra tās. Bērni iegāja slidotavā.

Viņi stāvēja koridorā, kas acīmredzot gāja visapkārt ēkai. Koridora grīdu klāja tumši zaļš tepiķis, un ari sienas bija viegli zaļganā tonī. Koridors veda pa labi un pa kreisi un abās pusēs ar loku izzuda skatienam. Ērla devās pa kreisi un aicināja pārējos sev līdzi.

-     Tā, vispirms es jums parādīšu, kur ir mūsu ģērbtuves, viņa iedama ru­nāja, pēc tam aizvedīšu uz lielo slidotavu… bet tā noteikti būs aizņemta… un tad iesim uz mazo slidotavu cik zinu, tā tieši pašreiz būs brīva… tad viņa apstājās pie kādām durvīm un, izvilkusi no kabatas atslēgas, atslēdza tās.

-     Tā ir mana nu un ari citu mūsējo ģērbtuve… viņa sacīja, stāvēdama pavērtajās durvīs. Bērni ziņkārīgi ielūkojās telpā. Nekas īpašs ģērbtuve kā jau daždien ģērbtuve… Soliņi, galdiņi, spoguļi, pakaramie un drēbju skapji. Redzē­dama, ka neviens nekādu īpašo sajūsmu neizrāda, Ērla aizcirta durvis un, aiz­slēgusi tās, gāja tālāk. Piepeši koridors beidzās, un viņi atdūrās pret kādām durvīm, kuras greznoja sudrabaini mirgojošs slidu attēls.

Ērla apstājās un, pagriezusies pret pārējiem, svinīgi paziņoja: Laipni lū­dzam mežabērnu slidotava!

Tad viņa atvēra durvis, un visi nonāca kādā gaitenī, kur marmora kāpnes veda uz augšu un uz leju. Ērla devās augšup, un pārējie viņai sekoja. Uzkāpu­ši, kā Monikai likās, vismaz pāris stāvu, viņi nonāca pie matēta stikla durvīm, aiz kurām atradās milzīga slidotava.

Viņi atradās skatītāju tribīņu pašā augšā, un no turienes pavērās plašs skats uz leju un uz visām pusēm. Slidotava bija spoži izgaismota, bet ledus mirdzēja

savādā zaļganā tonī. Ērla paskaidroja, ka tas esot efekta dēļ sacensību laikā, kad ledus tiekot apgaismots ar īpašām gaismām, tas mirdzot sevišķi skaisti.

-     Vai slidotājiem tas netraucē? vaicāja Ruta.

-    It nemaz. Tas mirdzums ir redzams tikai no augšas tiem, kas slido, ledus izskatās kā pavisam parasts ledus.

Slidotava patiešām bija aizņemta tur patlaban slidoja kāds desmits mežabērnu, un laiku pa laikam atskanēja uzbrēcieni, kad kādam no treneriem kaut kas nelikās gana labi. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils pavērtām mutēm vērās le­jup uz mežabērniem. Lielākā daļa bija meitenes, bet bija arī kādi trīs zēni. Vi­ņi visi bija tikpat melniem matiem kā Ērlai, un visi slidoja ārkārtīgi graciozi itin kā slīdētu pa gaisu pāris centimetru virs ledus… Ruta ar apbrīnas pilnu ska­tienu lūkojās uz kādu meiteni, kas izskatījās vissīkākā un smalkākā no visām. Likās, ka viņa nevis slido pa ledu, bet gan lido, un visas sarežģītākās figūras vi­ņai padevās tik viegli, it kā tas neprasītu ne mazāko piepūli…

-     Kas viņa ir? vaicāja Ruta, pamādama uz meitenes pusi.

-     Ria, teica Ērla. Pēdējo trīs gadu laikā viņa ieņem pirmās vietas visās sacensībās… neviens viņai nestāv ne tuvu…

-     Jā… nav brīnums… sacīja Ruta, joprojām nenovērsdama skatienu no ledus.

-     Kaut es tā prastu slidot… ar nelielu skaudības pieskaņu balsī sacīja Ēr­la. Bet es stabili turos ap divdesmito vietu… viņa pasmējās. Mans rekords bija četrpadsmitā vieta, bet tas bija tad, kad visas manas galvenās konkurentes bija slimas ar cūciņām…

Tribīnes bija gandrīz tukšas viņi šobrīd bija vienīgie skatītāji. Beidzot Ērla pagriezās uz promiešanu, un viņi devās atkal pa kāpnēm lejup. Šoreiz viņi ne­atgriezās zaļajā koridorā, bet nokāpa vēl pāris kāpņu posmu zemāk. Tur atkal bija matēta stikla durvis līdzīgi kā augšā un arī aiz šīm durvīm bija slidotava tikai daudz mazāka nekā tā, kuru viņi tikko bija redzējuši, un šeit ledum nepie­mita tas īpašais zaļganais mirdzums kā lielajā slidotavā tur, augšā.

-     Šeit notiek privātie treniņi, sacīja Ērla. Un arī lielākās zvaigznes, kas uzvar gada noslēguma čempionātā (kā piemēram Ria), trenējas šeit, lai ne­viens iepriekš neredzētu viņu programmu «rozīnītes»… Es pateicu savam tre­nerim par tevi, Ērla teica Rutai, un viņš man atļāva šodien atnākt šurp. Bet mums ir tikai stunda laika pēc tam šeit sāksies treniņi, un mums būs jā­pazūd…