Monika un mežs

Monika lēkāja pāri peļķēm, kas bija it visur, kur vien bija kāda ieplaka, un domāja… Ērla taču bija mežabērns… viņa droši vien zināja daudz ko, kas no­tika Mežā… tātad viņa droši vien zināja ari par aluķēmiem…

-     Mūsu vecmāmiņas ir pie aluķēmiem, viņa it kā pie sevis sacīja. Bet Ēr­la, to sadzirdējusi, apstājās tik spēji, ka Arvils, kas bija gājis viņai cieši pa pē­dām, uzskrēja viņai virsū.

-     Ko tu teici? viņa jautāja, un viņas zaļās acis zalgoja kā prožektori.

-    Pie aluķēmiem… atkārtoja Monika. Mūsu vecmāmiņas nolaupījuši aluķēmi.

Ērla nobālēja, un viņas melnie mati pret bālo seju likās melnāki nekā jebkad agrāk, bet zaļās acis gailēja kā kaķim.

-     Vai dienin… vina beidzot izdvesa. Man tik loti žēl…

> ' ' _

Bērni bija apstājušies un tagad satraukti uzlūkoja Erlu. Ralfs nervozi ar kāju veidoja dubļos uzkalniņu.

-     Kāpēc tu tā saki? viņš klusām jautāja. Vai tad nav nekādu cerību…?

Ērla uzgrieza pārējiem muguru un lēnām devās tālāk. Monika, Ruta, Ralfs

un Arvils kādu bridi lūkojās viņai pakaļ un tad atsāka iet. Kādu bridi Ērla gāja, nesakot ne vārda, bet pēc brīža sāka runāt.

-     Man nebija ne jausmas, ka jūsu vecmāmiņas varētu būt pie viņiem… vi­ņa sacīja. Aluķēmi ir gandrīz pats ļaunākais, kas Mežā sastopams… Viņi dzī­vo Klinšu krāvumos, kā jūs droši vien jau zināt… No sākta gala viņos ir iemie­sojies viss pasaules ļaunums viņi ir ļauni paši par sevi, ja jūs saprotat, ko es gribu teikt…

Visi klusēdami gāja Ērlai pakaļ, un nevienam prātā nebija neviena paša uz­mundrinoša vārda, ko pateikt citiem… Ērla turpināja runāt.

-    Viņi spēj pārvērsties par ko vien vēlas, un tas ir tādēļ, ka viņi ir tik ļauni… Viņi iesūc sevi visu to slikto, kas ir tajā būtnē, par ko grib pārtapt, un tad kļūst pavisam viegli pieņemt tā nabaga radījuma apveidus… Viņi klejo apkārt, mek­lēdami kādu, kas ir kaut nedaudz sliktāks par citiem, un tad pakļauj viņu sev…

Ērla runādama drebēja, un arī pārējie bērni juta, ka aluķēmu ļaunums sa­saista viņus ar savām neredzamajām saitēm…

-     Bet mūsu vecmāmiņas taču nav sliktas! pēkšņi iesaucās Arvils. Aiz dus­mām viņš bija gluži piesārtis un tagad izaicinoši uzlūkoja Ērlu, kas bija apstāju­sies un pagriezusies pret pārējiem.

-     Nē, nē… klusi sacīja Ērla, noliekusi galvu, tā ka viņas ogļu melnie mati slīga pāri bālajai sejai. Es nesaku, ka viņas ir sliktas… Es nezinu, kas ir prā­tā aluķēmiem… bet tas noteikti nav nekas labs… un pret to būs grūti cīnīties…

Likās, it kā pār viņiem būtu nolaidies ledus auksts mākonis. Ērlas balss ska­nēja tik bezcerīgi, ka bērnus gribot negribot pārņēma izmisums. Kā gan lai vi­ņi cīnās ar kaut ko tādu?! Ko gan viņi zināja tādu, kas varētu pievārēt visa Me­ža baismīgākos radījumus?!

Bet Moniku pamazām pārņēma dusmas. Viņa atcerējās savu vecmāmiņu, kas bija gulējusi tur, aluķēmu alā, un miegā smaidījusi, saukdama viņas vārdu… Un piepeši viņa zināja, ka atgūs savu vecmāmiņu un neļaus viņai mūžīgi palikt aluķēmu verdzībā… Un viņa izaicinoši atmeta galvu un paziņoja: Man vien­alga, kas viņi ir! Kaut viņi būtu paši velni! Man piemīt kaut kas tāds, kā viņiem nav, un es viņus pieveikšu! Un mana vecmāmiņa atgriezīsies mājās kopā ar mani, un tāpat atgriezīsies ari Ralfa, Rutas un Arvila vecmāmiņas!

Ērla pārsteigta viņu uzlūkoja un vaicāja: Par ko tu runā? Tu saki, tev ir kaut kas, kā nav aluķēmiem kas tad?

-     Acs! vienā balsī iesaucās Ruta, Ralfs un Arvils.

Ērla izskatījās, kā dabūjusi zibens spērienu. Viņa notrīsēja, un viņas zaļās acis atkal iedegās gluži neparastā spožumā.

-     Acs?! Monika, tev ir Acs?!

Monika mulsi pasmaidīja un palocīja galvu. Jā, tā izskatās… Un es esmu bijusi pie aluķēmiem… tas ir es esmu viņus redzējusi… Un mūsu vecmāmi­ņas arīdzan!

Erla skatījās uz Moniku tā, it kā viņai pierē piepeši būtu izdīdzis rags.

-     Manu dieniņ… tu esi bijusi pie aluķēmiem… un tev nekas nav noticis… tu esi dzīva un vesela…

-     Nu jā, Monika apmulsusi sacīja. Tas, protams, nebija diez cik patīka­mi… viņa atcerējās šausmīgo baiļu sajūtu, kas pirmajā reizē bija viņu gluži kā apmājusi. Tās bailes… tās ir gluži kā dzīvas… tās aizspiež rīkli, neļaujot el­pot, un padara tevi vai traku…

-     Aluķēmi nav vienkārši slikti, teica Ērla. Viņi ir tik ļauni, ka ļaunums laužas uz āru, padarīdams visus vai aklus… Es nezinu nevienu, kas būtu varē­jis ilgstoši uzturēties viņu klātbūtnē, ja vien nav bijis tikpat ļauns kā viņi paši, un viņa aizdomīgi paraudzījās uz Moniku.

Monika sašutusi jau pavēra muti, lai protestētu, bet tad Ruta, Ralfs un Ar­vils vienā balsī sāka smieties, un ari Ērla pasmaidīja.

-     Piedod, viņa teica. Es, protams, tā nedomāju… Es tikai nevarēju ie­domāties, kā tas var būt, ka var mierīgi, bez jebkādām sekām uzturēties aluķēmu tuvumā…

Ralfs juta, ka Ērla īsti nesaprot, par ko iet runa.

-     Viņas taču nemaz tur nebija, viņš paskaidroja. Viņa to tikai redzēja ar Aci. Protams, ja viņa pa īstam tur būtu atradusies, tas droši vien būtu daudz savādāk.

Ērla tomēr neizskatījās īsti pārliecināta. Viņai joprojām likās dīvaini, ka aluķēmiem pār Moniku nav nekādas varas.